Nodarbinātības politika ir ekonomiskās politikas lēmējinstanču sistemātisks mēģinājums paaugstināt lielā bezdarba dēļ (1997.gadā Eiropas Savienībā (ES) bija tieši 18 miljoni bezdarbnieku) par nepietiekamu uzskaitīto nodarbinātības līmeni, izmantojot instrumentus, kas atrodas zem makroekonomiskās vadības līmeņa, respektīvi, ārpus konjunktūras un attīstības politikas. Ar to, pirmkārt, tiek saprasta darba tirgus fleksibilitāte, augstāka darbaspēka kvalifikācija. Ar darbā iekārtošanos saistītās sociālās sistēmas stimulācija, nodarbinātības internsificēšana ražošanā, diferencējot algu sistēmu un samazinot reālos algas izdevumus, darba laika pārorganizācija un ar augstu attīstības potenciālu saistītu nozaru apgūšana apkalpojošajā sektorā, īpaši akcentējot mazos un vidējos uzņēmumus. Tādējādi nodarbinātības politika satur sruktūrpolitikas, darba tirgus politikas, sociālās sistēmas veidošanas un tarifa partneru attiecības ietekmējošus elementus.
Kad bezdarbs ir saistīts ar algām, kuras nespēj pietiekami piemēroties darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma izmaiņām, ekonomisti saka, ka algas ir maz elastīgas. Ir trīs galvenie izskaidrojumi, kādēļ algas nevar samazināties tik strauji, lai īsā laikā novērstu bezdarbu.
Pirmkārt, firmas nevar noteikt zemākas algas vadības likumdošanas vai arodbiedrību spiediena dēļ. Otrkārt, firmas parasti nesamazina algas, ja algu pazemināšana samazina peļņu. Un, treškārt, algas var samazināties, bet tajā pašā laikā un tikpat lielā mērā var pazemināties arī cenas, un līdz ar to reālā darba alga nesamazinās.
Šie skaidrojumi viens otru neizslēdz: cēloņi, kuri ir pamatā algu mazai elastībai, var atšķirties pa tautsaimniecības nozarēm, bet var arī daļēji sakrist. Nodarbinātības politika ir neatņemama valsts sociālās un ekonomiskās politikas sastāvdaļa un ir cieši saistīta ar darba tirgus izmaiņām. Pareizi izvēlēta pieja Nodarbinātības politikas pilnveidošanā stimulēs darbspējīgo iedzīvotāju mērķtiecīgāku darbību darba tirgū, paplašinās darba tirgus politikas darbības sfēru ar mērķi radīt jaunas darba vietas un pilnveidot darbaspēka pielāgošanos ekonomikas struktuālajām pārmaiņām.
Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķis ir Latvijas iedzīvotāju pilnas nodarbinātības, kas nodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, un iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšana.
Nodarbinātības politikas bāze tika izveidota 1992. gadā, kad stājas spēkā likums “ Par nodarbinātību”. Līdz ar pasīviem nodarbinātības aktīvos pasākumus, kā profesionālā apmācība vai pārkvalificēšana, algotie pagaidu sabiedriskie darbi un darba meklētāju klubi.
1991. gada decembrī Latvijā tika pieņemts likums “ Par nodarbinātību “ un 1992. gada februārī tika reģistrēts pirmais bezdarbnieks. Nodarbinātības politiku valstī realizē Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts dienests.
…
