38. Kā debates par universālijām izpaužas Dunsa Skota un Viljama Okama gadījumā?
Universāliju jautājumā Skots ir reālists. Viņš piekrita Avicennas uzskatiem par lietu kopējo dabu, saskaņā ar kuru esences, kā prāta universālijas vai ārpus prāta esoši lielumi, ir primāras attiecībā pret to eksistenci. Uzskatu, ka universālijas būtu reālas un kaut kas vairāk par vārdiem un jēdzieniem, Okams uzskatīja par „filosofijas galveno kļūdu”. Tātad universāliju jautājumā viņš pauž nominālisma viedokli. Reāls ir tikai konkrētais. Vispārīgais eksistē tikai prātā. Viņš noraidīja ne tikai Platona, bet arī sava laika reālistu pozīciju, kas uzskatīja, ka lietām ir divējāda eksistence, tas ir, tās ir universālas un vienas prātā, bet skaitliski daudzas konkrētās lietās. Viljams domā, ka viss reālais ir konkrēts un individuāls, kamēr universalitāte attiecas tikai uz vārdiem, ciktāl tie apzīmē lietu attiecības. Okams arī pamatoja universāliju noraidījumu teoloģiski. Ja universālijas eksistētu, tās ierobežotu Dieva omnipotenci. No otras puses Viljams ir pārliecināts, ka ar tīru filosofisku domāšanu pilnīgi pietiek, lai noraidītu reālismu universāliju jautājumā, jo iespējams pierādīt to pretrunīgumu.
39. Kādā veidā pēc Kūzu Nikolaja domām cilvēkā atspoguļojas Dieva radīšanas funkcija? Kādas ir šī uzskata epistemoloģiskās konsekvences?
Nikolajs domā, ka galu galā tieksmē pēc zināšanām mēs nonākam pie savas pilnīgās nezināšanas apzināšanās. Zināšana par nezināšanu tiek iegūta ar prāta palīdzību, jo prāts spēj apzināties visu pretstatu vienību bezgalībā. Cilvēka stāvoklis attiecībā pret zināšanu ir „mācītā nezināšana”. Pasaules vienība tās daudzveidībā pamatojas Dievā. Dieva bezgalībā tiek atcelti visi galīgo lietu kontrasti, notiek kontrastu sakrišana. Prātam Dieva būtība neatklājas, jo prāts pakļauts pretrunas likumam. Taču prāts var nākt ar dievišķo saskarē, tuvojoties tam vienībā. Cilvēka gars ir Dieva Gara līdzība. Arī cilvēka garā atrodas gatavi lietu pirmveidi, uz kuru pamata iespējama izziņa. Taču cilvēks par lietām nezina tā, kā tās ir zināmas Dieva radītajā esībā. Cilvēks zina par lietām tā, kā pats tās apzina. Cilvēka gars rada pasauli no jauna kā izzināmu, piemērodams to sev. Tomēr cilvēks izzina paša noteiktajās formās, mērogos un proporcijās. Tā ir ļoti subjektīva pasaules izziņa.
…
