Prof. A.Švābe paražu tiesības definē kā “tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē”1. To, cik ļoti paražu tiesības bija iesakņojušās Latvijas teritorijā pierāda fakts, ka no tām vadoties varēja izveidot iedzimto un vēlāk zemnieku tiesības.
Seno baltu un lībiešu tiesības nebija pierakstītas līdz 13.gs., kad tās pirmo reizi ir pieminētas miera un padošanās līgumos, kas tika slēgti starp Svēto krēslu, Rīgas arhibīskapu, Zobenbrāļu un Livonijas ordeni un kuršu un zemgaļu virsaišiem. Par latviešu paražu tiesībām var spriest arī pēc pierakstītās latviešu mutvārdu folkloras un stāstījumu vēstures avotiem, it īpaši no Latviešu Indriķa hronikas2.
No valstiskās organizācijas viedokļa Latvijas teritorijā bija militārā demokrātija, kad ap izcilākajām personām pulcējās pārējie kopienas locekļi. Izcilāko personu vara balstījās uz izcelsmi un personisko autoritāti, bet ne uz valstiski organizētu piespiedu aparātu3.
J.Lazdiņš, tāpat kā citi paražu tiesību pētnieki, savā darbā atzīmē, ka baltu un līvu paražās nav kārtu partikulārisma- tas arī atspoguļojas rodamajos avotos, jo nekur nav rodams teksts, ka cilvēku sodītu citādi, ja viņš ir pilskunga vai kalpa dēls. Pilskungiem piederēja augstākā militārā vara- viņi lēma par iesaistīšanos karos, par ķīlnieku ņemšanu un tamlīdzīgiem jautājumiem, bet vietējas nozīmes jautājumi bija atstāti vecajo pārvaldē.…