Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes"

Šveicē viņa bieži bija starp ļaužu pūļiem, tomēr iekšēji Marija jutās ļoti vientuļa. Strādājot par ielasmeitu viņa bija zaudējusi savu uzticību cilvēkiem, viņa centās norobežoties no mīlestības: „Ja man nekas nepieder, man nav jātērē laiks, uztraucoties par lietām, kas nav manējās.”(..) Tikai pēc tam, kad Marija satika mākslinieku Ralfu Hartu, viņa saprata, ka ir cilvēks, kurš viņai ir iemācījis atkal uzticēties un kuru viņa var un grib mīlēt.
Autors uzskata, ka ielasmeitas bieži vien uzlūko tikai un vienīgi, kā šīs profesijas pārstāves, bet tiek aizmirsts par to, ka ielasmeitas ir sievietes, bieži vien mātes, meitas, draudzenes, ar savām jūtām un vēlmi mīlēt, un tikt mīlētām. Autos uzskata, ka cilvēkiem vairāk vajadzētu izvērtēt katras sievietes iemeslus, kādēļ viņas nodarbojas ar prostitūciju.
Manuprāt, šīs grāmatas autora skatījums uz šīm problēmām ir neprofesionāls. Autors ir pārāk skaisti aprakstījis ielasmeitu dzīves. Mūsdienās ir ļoti maz tādu ielasmeitu, kā Marija, kas ir tik zinātkāra, patstāvīga, mērķtiecīga un strādāja ar mērķi, lai nopelnītu naudu vecākiem.…