Pedagoģijas psiholoģiskā analīze

1)Bērna pārdzīvojumi (plusi un mīnusi).
„Un tā – kur māte pagriežas, Annele tai pa kājām: atgrūž vienu roku, viņa ieķeras abām un, kājas ievilkusi, karājas mātes brunčos kā ābols zarā; uzsauc viņai, lai cieš klusu, viņa spiedz kā uz iesma; kad māte spaini vienā pusē un Anneli otrā grib ar joni iet laukā pa durvīm, viņas iespriežas abas, Annele dabūn otru duncku sānos un tik vēl jaudā kā saķert stenderi un tā noturēties uz kājām. Bet māte aiziet nosolīdamās atgriezties ar rīkstēm.”[57]
(Anneles pirmais pārdzīvojums bija, kad pielika pirkstu pie karsta katla un apsvilināja to. Annele ļoti pārdzīvoja, ka izdarīja savu nedarbu, toties iepazina dabas pasauli caur fantāzijām un saprata, cik būtiski un svarīgi ir uzklausīt māmiņu. Tas iemācīja Annelei vēl vienu svarīgu atziņu uzklausīt savus vecākus, cienīt un mīlēt viņus par to, ka viņi ir šai pasaulē, jo vecāku mīlestību un rūpes neviens nespēj aizstāt, lai ko viņa teiktu un darītu šai pasaulē.
Tas atspoguļojas šajā nelielā citātā, kur Annele iepazīst dabas brīnumainās pārvērtības.)
„Bet pats pirmais bērzu vīrs ieaudzis debesu dzelmē tik dziļi, dziļi, ka gala nevar saredzēt, skaties, cik gribi. To tā nevar atstāt, jāiet tak meklēt, kur viņam tas gals.”[59]
(Un šeit mēs redzam Anneles patieso prieka pārdzīvojumu ieraugot māmuliņu.)
„-Pirkstiņš sāp! – Annele gaužas jau pa gabalu mātei pretī. Māte ir klāt kā ar vēja spārniem. – Nesāpēs vairs nesāpēs! Apsiešu, pamīļošu manu mīļo, mīļo, mazo...
Un māte paņem un aiznes Anneli uz rokām, skūpsta un glāsta vien un nepiemin ne par rīkstēm, ne par neklausīgu bērnu, ne par sabristām kājām, it ne par ko.”[62 -63]…