Secinājumi
Ļoti daudzi bērni, kuri slimo ar disleksiju, nav ar to diagnosticēti. Arī šajā gadījumā zēns nebija diagnosticēts, skolotājs nezināja, ka ar šo bērnu ir jāsadarbojas savādāk, klases biedri viņu apsmēja. Manuprāt, skolotājiem ir jāpārzina kaut minimāli speciālo vajadzību pazīmes, pretējā gadījumā var būt kāds bērns, kurš no rītiem tēlo slimu, jo nevēlas, lai skolotājs atkal uz viņu dusmojas par nepareizi izlasītu tekstu.
Skolotājam ir jāreaģē pat uz pašām sīkākajām detaļām bērnā un jāmēģina pielāgot darbus klasē, ja tas ir iespējams, lai padarītu bērnam ikdienu vieglāku. Vajag motivēt un uzslavēt bērnu, tomēr nevajag ar to pārspīlēt. K.Smitas un L.Strikas grāmatā “Mācīšanās traucējumi no A līdz Z” kāds puisis, kurš šobrīd ir datoru speciālists un programmētājs, dalījās ar savu pieredzi skolas laikā, kad skolotājs viņu vienmēr novērtēja ar maksimālajiem punktiem par centību. Tas jauno zēnu ir padarījis niknu.
Mums, skolotājiem, ir jāprot pamanīt neordināras lietas un rīkoties atbilstoši tām, lai bērni pie mums nāktu ar prieku, nevis ar bailēm un noniecinājuma sajūtu.
…