Krievu komponists viens no ievērojamākajiem reālistiskās mākslas pārstāvjiem mūzikā. Beidzis Pēterburgas konservatoriju (1865 mācījies pie A.Rubinšteina). Maskavas konservatorijas profesors (1866-1878). Diriģējis savu kompozīciju atskaņojumus; viesojies daudzās Eiropas un Amerikas valstīs no (1877). Pētera Čaikovska daiļrades principi veidojušies 19.gs. 70.gadu demokrātijas ideju ietekmē. Skaņdarbu pamattēma – cilvēka iekšējā pasaule, ar asiem konfliktiem saistītā cīņa par laimi. Raksturīgākās Pētera Čaikovska operu iezīmes: ar vokālās mūzikas formām apvienots simfonisms, bagātīgs vadmotīvu izmantojums darbības personu raksturošanai, skaidri izteikta emociju dinamika. Reformējis baletu, mūziku padarot par tā galveno komponentu. Pētera Čaikovska simfonijām raksturīgi dramatiski cīņas tēlojumi, filozofiskas pārdomas. Liriski dramatiskās Pētera Čaikovska mūzikas emocionālo piedarbi nosaka tās melodiskums, ciešās saites ar krievu un citu tautu mūzikas folkloru, sadzīvisko mūzikas elementu (romances, valša, marša) plašs lietojums. Darbi: 10 operu „Vojevoda”, 1868; „Opričņiks”, 1872; „Kalējs Vakula”, 1874, 2.redakcija – „Čerevički”, 1885; „Jevgeņijs Oņegins”, 1878; Latvijā iestudēti 1919; „Orleānas jaunava”, 1879; „Mazepa”, 1883; „Jolanta”, 1891, Latvijā iestudēti 3 baleti (1930.gadā) „Gulbju ezers”, 1876, kā arī (1926.gadā); „Apburtā princese”, 1889, kā arī (1929.gadā); „Riekstkodis”, 1892. Latvijā 1928. gadā iestudētas 4 kantātes „Maskava”, 1883; kā arī 6 simfonijas 1. – „Ziemas sapņi”, …
