Lielā depresija bija pirmais smagais ekonomikas satricinājums kopš industrializācijas.
Pasaules mēroga attīstība dažādās jomās, kā, piemēram, dažādu sadzīves produktu attīstība (radio, automobīļi) radīja optimistisku noskaņojumu. Taču šīs zīmes bija traģiski maldinošas. Jaunā Rietumu ekonomika sabruka, kad liela mēroga neregulēta spekulācija Ņūjorkas akciju tirgū. Notika ātra vērtspapīru apmaiņa, kas radīja pulsācijas efektu apkārt visai pasaulei. Katra Eiropas valsts spēcīgi sajuta šīs ekonomikas straujās svārstības, kā arī tika ietekmētas to dēļ.
Visās valstīs, kas bija demokrātiskas, uzbrukumi tika veikti valdību parlamentārajām sistēmām.
Lielbritānija un Francija izdzīvoja, akceptējot daudzpartiju koalīcijas politiku un ekonomiskās idejas. Lai gan Vācijas, Itālijas, Krievijas valdības bija nostabilizējušas sistēmas, kas izmantoja organizētu un vardarbīgu kontroli pār pilsoņiem.
Plašo ekonomisko reorganizāciju Krievijā, ko vadīja Staļins, pavadīja plašas grūtības pilsoņiem.
Industriālās mašīnas, izveidoties pateicoties piecgadu plānam bija apbrīnotas Rietumos, taču prasīja miljonu cilvēku asinis.
Lielā depresija vissmagāk skāra Vāciju, jo ASV vairs nespēja finansēt reparācijas, iekrita Hitlera un Nazi partijas tīklos, kas brutāli izrēķinājās ar oponentiem, īstiem vai iedomātiem Tikmēr tika uzsākta a apbruņošanas programmas, kas palīdzēja novērst ekonomikas bojājumus, kas bija radušies ekonomikas sabrukumam. Itālijā ekonomikas reorganizācijā valsts kontrole bija mazāk skaidra, jo tā bija aizēnota ar pirmskara mobilizāciju.
Pirms tika saprasti Lielās depresijas cēloņi, Eiropa sevi atrada ievilktu Otrajā pasaules karā, kas bija ilgāks nekā Pirmais pasaules karš un arī vēl daudz postošāks.
…