Gadsimtu gaitā nozīmīgumu nav zaudējušas Platona atziņas par sabiedriskās dzīves organizācijas principiem, kurus viņš izklāsta darbā “Valsts”, lai gan dažkārt tāpēc uzskatīts par totalitārisma ideoloģijas pamatlicēju. Lai gan, neraugoties uz šo faktu, Platona “Valsts” ir viens no pirmajiem lielajiem darbiem politiskajā filozofijā, kurš pat mūsdienu modernajā pasaulē izsauc diskusijas par cilvēku, sabiedrību, valdību un morāli. Pats darbs ir uzrakstīts dialoga formā, kurš noris starp Sokrātu, Platona skolotāju, un grupu citu atēniešu. Šī dialoga mērķis ir atklāt taisnīguma dabu, kas zināmā mērā tiek panākts izanalizējot ideālās valsts projektu. Un taisnīgums tiek uzskatīts, ne tikai par atsevišķa pilsoņa vai valsts laimes priekšnosacījumu, bet gan par valsts vienotības un ideālās struktūras pamatprincipu.
Pēc Platona pārliecības, valsts nav nekas cits kā cilvēks palielinātā, paplašinātā veidā un to veido cilvēku vajadzības. Cilvēkiem pieaicinot kādu citu kādas vajadzības dēļ, kuras ir ļoti dažādas, un tādēļ vienā nometnē sanāk daudz palīgu un dalībnieku, kuru tad arī nosauc par valsti. Galvenais cilvēkā ir dvēsele, un līdz ar to izzinot dvēseles uzbūves principus, ir iespējams tikt skaidrībā ar optimālajām valsts organizācijas formām. Valsts un cilvēka dvēseles struktūrai ir viens un tas pats modelis. …