Politika kā atsevišķa joma izveidojas pēc 2.pasaules kara.
Politikā nekas netiek radīts, tajā norisinās sabiedrības pārvaldīšana, un tajā notiekošo procesu regulēšana, mērķtiecīga n efektīva ietekmēšana. Ja nebūtu politikas, cilvēki varētu darīt visu, kas vien viņiem ienāktu prātā, nerēķinoties ar citu interesēm, vajadzībām, tiesībām. Taču politika ierobežo cilvēkus, lai sabiedrība kā tāda nesabruktu un cilvēki varētu mierīgi līdzās pastāvēt.
Politikas pamatfunkcija – pasargāt sabiedrību no pašsairuma pretrunīgu sabiedrības locekļu pretrunīgu interešu un sadursmju rezultātā, nodrošināt sabiedrības kā cilvēku pašatražošanās nosacījumu funkcionēšanu.
Viena no īpatnībām – politika nevar būt vērsta uz sava pārvaldīšanas priekšmeta – sabiedrības iznīcināšanu. (ekstrēmisms – galējo rīcības un uzskatu metožu piedāvāšana politikā.) Aizejot bojā vai degradējoties kādai sabiedrības daļai, izjūk visas sabiedrības funkcionēšanas dinamiskais raksturs.
Tā kā dažādiem politikas dalībniekiem sabiedrisko procesu pārvaldīšanas jautājumos ir atšķirīgas pozīcijas un intereses, politikas subjektu starpā noris politiskā cīņa par savu interešu īstenošanu. Svarīgs panākumu faktors šajā cīņā ir vara, kas ir viens no politikas īstenošanas līdzekļiem.
Aplūkojot politiku vēsturiskās attīstības aspektā, ir iespējams runāt par trim politikas variantiem.
1.Reakcionāra politika, kas vērsta uz iepriekšējās sabiedriskās iekārtas vai tās elementu atjaunošanu.
2.Konservatīva politika, ja tā nepieļauj sabiedrības pieredzē apgūtās un savu lietderību apliecinājušās iekārtas un politikas metožu nomaiņu vai papildināšanu ar nepārbaudītiem jauninājumiem.
3.Progresīva politika, ja tā lielākas pilnības un attīstības vārdā ar dažādiem jauninājumiem tiecas novērst pastāvošās iekārtas un tās attiecību pretrunas, mazināt to postošo ietekmi uz sabiedrību. …
