Jēdziens “politiskā kultūra” tiek pētīts jau kopš 20.gadsimta 50.gadiem. Pētnieki joprojām nav vienojušies par vienotu šī jēdziena definīciju galvenokārt tādēļ, ka tas ir ļoti plašs. Vispirms būtu skaidri jādefinē, kas tad īsti ir kultūra.
Kultūra ir sociāli nodoto uzvedības paraugu, prasmju, ticējumu, institūtu un citu noteiktai sabiedrībai raksturīgu cilvēka darbības un domāšanas produktu kopums.1
Bet kas ir domāts ar terminu “politiskā kultūra”? Ir pieņemts pētnieku vidū, ka politiskā kultūra ir:
1sabiedrībā nostiprinājušos politisko uzskatu, pārliecību, tradīciju, tikumisko normu kopums;
2atsevišķu cilvēku grupu, politisko institūtu politiskās uzvedība skulptūra;
3politisko institūciju darbības kultūra.
Tā ir sabiedrības kopējās kultūras sastāvdaļa. Ietverot sevī tos kultūras elementus, kuri saistīti ar politiskiem procesiem un sabiedriski politiskiem institūtiem. Politiskā kultūra pastāv mūsu apziņā un domās un izpaužas, kā attieksme pret politiku, valsts varu, attieksme pret konkrētiem politiķiem un valstsvīriem. Politikas teorētiķi allaž uzsvēruši attiecību un uzskatu svarīgumu. Politisko kultūru savā ziņā var uzskatīt par procesu, kurā tiek uzkrātas politiskās zināšanas, šo zināšanu pārvēršanās pārliecībā konkrētā politiskajā darbībā. Politiskā kultūra dod vadošus principus, lai varētu veidot savu politisko rīcību, un nosaka politiskās uzvedības normas, politiskās “spēles noteikumus” un politiskās darbības robežas, attiecoties uz politiskās sistēmas procesiem.
Politiskā kultūra veidojas no cilvēku politiskās apziņas un politiskās uzvedības. Politiskai apziņai ir kā izglītojošie, tā arī vērtīguma aspekti. Tā ietver sevī cilvēku politiskos priekšstatus, uzskatus un pārliecību, viņu vērtības, orientāciju un ievirzes.…