Privātās tiesības regulē attiecības starp brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem (to apvienībam). Privāto tiesību uzdevums ir nodrošināt indivīdu savstarpēji saskaņotu un izdevīgu rīcību. Privātās tiesības balstās uz privātautonomijas principu, kas nosaka : neviens nav pakļauts otram un attiecības ar citiem indivīdiem var veidot brīvi, pēc saviem ieskatiem, nepārkapjot likumu.
Liela teorēiska un praktiska nozīme ir publisko un privato tiesību savstarpējai nošķiršanai. Tiesību klasifikācijas uzdevums ir palīdzēt atklāt principus, uz kuriem balstās atsevišķas tiesību nozares, lai varētu tos izmantot tiesību interpretācijā.
Eiropas kontinentālajā tiesību lokā vispārpieņemta klasifikācija, kas atkal tiek lietota arī Latvijas tiesību jaunradē un praksē, tiesības iedala divās grupās : publiskajās (jus publicum) un privātajās ( jus privatum).
Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēksuzstajas tiesiskā dzīē nevien kā privatpersona, ka atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis. Šim iedalījumam ir būtiska nozīme, jo abi tiesību atzari balstās uz dažādiem principiem. Tiesību dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar tādas svarīgas cilveka – sabiedrības locekļa esqamības izpausmes – kā personas brīvības un tās ierobežošanas attiecības, tanī skaitā, personiskās dzīves neaizskaramība. Atšķirīgo principu atšķiršana un ievērošana nodrošina publiskās varas funkcionēšanu atbilstoši tiesiskas demokrātiskas valsts prasībam kā arī indivīdu maksimālas brīvības nodrošināšanu privattiesiskajās attiecībās.
Atzīt tiesību dalījumu publiskajās un privātajās nozīmē atzīt tadas sabiedriskās dzīves jomas, kurās valsts vai tās amatpersonu iejaukšanās ir aizliegta vai ierobežota ar likumu. Šajās jomās valsts drīkst iejaukties tikai tiktal, cik tas noteikts ar likumu un nepieciešams demokratiskā sabiedrībā, lai aizsargatu valsts drošību, sabiedrisko kārtību vai citu personu tiesības vai brīvības. Publiski tiesisko un privattiesisko attiecību norobežošana pēcsocialistiskajā pārejas periodā nepieciešama arī, lai atbrīvotu sabiedrības psiholoģisko apzinu no ticības valsts visuvarenajai aizbildniecībai..
Padomjuu sociālistisko tiesību oficiālā doktrīna neatzina tiesību dalījumu privātajās un publiskajās tiesībās. Tika uzskatīts, ka šāds iedalījums ir mākslīgs un radīts ar mērķi nomaskēt buržuāziskās iekārtas būtību. Tika deklarēts, ka sociālisms atzīst pretrunas starp personu un sabiedrību un atiecībā uz tiesībam, kas piemīt indivīdam , tika izveidots jēdziens ‘’personīgās tiesības’’. Privāto un publisko tiesībhu vieta un nozīmīgums sabiedrībā ir ļoti atkarīgs no tā, cik attiecīgā sabiedrība ir liberala sabiedrisko attiecību regulēšanā. Tadejādi publisko un privāto tiesību un to principu nošķiršana pārejas perioda valstīs ir jo īpaši svarīga. Vel vairak – tas ir viens no publisko tiesību un valsts pārvaldes reformas pamatjautājumiem.…
