Cilvēka apzinātā laicīgā dzīve gribam to vai nē sastāv no nemitīgas problēmu risināšanas, kuras var rasties jebkurā ikdienas situācijā, un tās parasti tiek atrisinātas intuitīvi – risinājums rodas it kā no kāda pieredzes šablona, kas tiek simulēts automātiski konkrētajā problēmsituācijā. Parasti tās ir problēmas, kuras risināšana neprasa īpašu piepūli un mēs sakām, ka „tas jau notiek automātiski”! Turpretī komplicētākām problēmām, kuras prasa lielāku enerģiju atrisināšanai, analīzi un laiku, cilvēks nenovēršami piedalās to risināšanas procesā apzināti un pats kontrolē to – iespaido to ar savām emocijām, jūtām u.c.– bremzēdams, vai gluži otrādi – veicinādams sekmīgi likvidēt problēmu savā interpretējumā. Psiholoģijā šādas problemātikas izpētes procesu pēta kognitīvā psiholoģija, precīzāk – problēmu risināšana ir viena no jomām, kuru pēta kognitīvā psiholoģija jeb zināšanu un to izmantošanas pētniecība.
Pirmais solis problēmu risināšanai ir informācijas apstrāde, kurai ir pat izveidota teorija , pēc kuras spriežot tā problēmu risināšanu aplūko kā sistemātisku pakāpju virkni, kas nepieciešamas, lai no sākotnējā stāvokļa nonāktu līdz galamērķim – atrisinājumam. Teorija apgalvo, ka problēma sadalāma atsevišķās daļās, nosakāmas atšķirības starp pirmatnējo stāvokli, apakšmērķiem un gala mērķi un ar analīzes, jeb plānošanas un loģikas palīdzību jāsamazina vai jānovērš šīs atšķirības. Šīs teorijas „pielūdzēji” ir Alans Ņūvels un Herberts Saimons, kuri ir uzrakstījuši klasisku mācību grāmatu par informācijas apstrādi un problēmu risināšanu – „Kā risināt problēmas?”
Grāmatā ir apraksts par datorprogrammu, kura veiksmīgi atdarina daudzus cilvēka izturēšanās aspektus problēmu risināšanas procesā. Tā pieņem, ka problēmas risinātājs vispirms analizē uzdevumu, izveidojot problēmas mentālo reprezentāciju – problēmas telpu. Tad šajā problēmas telpā risinās tās darbības, kas nepieciešamas problēmas sekmīgai atrisināšanai. …
