Radioviļņi, kurus izstaro cilvēku radītas ierīces, izplatās ap Zemi un Kosmosā (tas tika atklāts 1931. gadā, un tas notika nejauši, ASV inženierim Karlam Janskim pētot starpkontinentālo sakaru elektriskās interferences (trokšņu) cēloni.
Radioviļņu izplatīšanās īpatnības ap Zemi ir atkarīgas gan no viļņa garuma , gan no atmosfēras dažādu slāņu īpašībām.
Radioviļņi izplatās ar ātrumu 299 792 km sekundē (gandrīz vienu miljonu reižu ātrāk nekā skaņas viļņi).
1.Jonosfēras slāņu nozīme.
Radioviļņu atstarošanās spēju (jonosfēras slāņu jonizācijas pakāpi) nosaka Saules ultravioletais (UV) starojums. Tātad radioviļņu izplatīšanos nosaka sistēmas Saule — Zeme savstarpējais stāvoklis, precīzāk, diennakts un gada laiki, kā arī uztvērēja un raidītāja trases ģeogrāfiskais izvietojums. Šīs radioviļņu izplatīšanās izmaiņas ir zināmas un vienkārši prognozējamas mierīgas Saules gadījumā. Saules UV starojuma rezultātā Zemes augšējā atmosfērā — jonosfērā — izveidojas četri slāņi, kas arī nosaka radioviļņu izplatīšanos. Tie ir D, E, F1 un F2, kuri atrodas atbilstoši 70, 110, 200 un 280Ö480 km augstumā virs Zemes. Dienas laikā F2, F1 un E slānis radioviļņus atstaro, bet D slānis tos absorbē. Naktī F1 un D slānis izzūd. F2 slānī brīvo elektronu koncentrācija ir vislielākā (apmēram miljons elektronu uz 1 cm3). Šis slānis atrodas arī visaugstāk virs Zemes. Šo iemeslu dēļ tam ir vislielākā nozīme, izmantojot īsviļņus tāliem radiosakariem.
…
