“Kas dzīve un kas pasaule, kopš tevis, -
Tu man tās vēri savās dziļās acīs.
Kopš tevis brāļus atstāju un draugus -
Kopš tevis visu, visu aizmirsu -
Ko mīla prasīja, es devu prom.”
(Indulis, 170.lpp)
Kad Ārija liek Indulim izvēlēties viņu vai kūru tautu, viņa saprot, ka tā ir netaisna izvēle, bet viņai tā tomēr ir nepieciešama, ka Indulis izdara. Protams, lai cik ļoti Indulis mīlēja Āriju, viņš vienmēr savu tautu nostādīja 1.vietā.
“Tu manu sirdi kājām min, es tavu!
(Ārija, 217.lpp)
Indulis sarunā ar Mintautu, kad Mintauts piedāvā viņam precēt viņa meitu, Indulis atsaka, ka viņam jau ir mīloša sieva. Viņš atzīst, ka Ārija bija greizsirdīga, un nevēlējās, ka viņš iet aizsargāt savu tautu, tāpēc par to notikumu, kad Ārija viņam deva izvēli, viņa vai kūru tauta, Indulis izsakās šādi.
“Man ir jau sieva, kas man deva visu, -
Tik mani nespēja tā manim dot.”
(Indulis, 248.lpp)
“Bet mīla ilga, mirkļa mūžība.
Vai simtu gadus kopā pavadīt,
Vai mazu brīdi tavu roku skart
Un atlaist nesilstamu, ledus aukstu;
Vai vienā saulē ritēt līdz ar zemi,
Vai paspīdēt, cik zibens zib, un zust -
Viss vienā sver, un pasauls dzīves laiks
Man nespēs vairāk dot kā pēkšņa nāve,
Kas jausmas dzirksti dzēš, kad acis spīd.
Bet nespēj mūžību no mīlas dzēst.”
(Indulis, 295.lpp)
…