Vidējās mainīgās izmaksas, pieaugot ražošanas apjomam, sākumā samazinās, taču pēc noteikta ražošanas līmeņa sasniegšanas tās atkal sāk palielināties. Līdzīga tendence ir arī vidējām kopējām un galējām izmaksām īslaicīgā periodā. Pētot informācijas avotus, atklājas, ka, ražošanas apjomam pieaugot,gan vidējās, gan galējās izmaksas samazinās, taču galējās izmaksas samazinās straujāk nekā vidējās mainīgās izmaksas. Sasniedzot minimumu, tās pieaug daudz straujāk, bet vidējās mainīgās izmaksas turpina samazināties un sasniedz minimumu. Pēc tam tās sāk pieaugt. Savukārt vidējās kopējās izmaksas sākumā ir augstas, jo tiek ražota tikai viena produkcijas vienība. Secinājumā rodas atbilde, ka, ja galējās izmaksas pieaug strauji, tad uzņēmumam savlaicīgi jādomā par ražošanas procesa pārkārtošanu atbilstoši tirgus konjunktūrai.14
Skaidrojot uzņēmēja, firmas piedāvājumu balstās uz izokvantām. Izokvanta ir līkne, kuru veido krustpunkti; katrs krustpunkts raksturo noteiktu darba un kapitāla vienību kombināciju, kas nodrošina kādas konkrētās preces ražošanu vienādā daudzumā. Izokvantas var veidot vienas preces dažādiem daudzumiem. Ja tās ievieto vienā shēmā, tad iegūst izokvantu karti.15 Tā ir izmantojama, lai noskaidrotu, kādu preču daudzumu ir lietderīgi ražot un piedāvāt no vidējo ražošanas izmaksu minimizācijas viedokļa, tādēļ šo karti ir nepieciešams papildināt ar izokostu – līniju, kas raksturo vienādu ražošanas līmeni, pastāvot dažādām ražošanas faktoru kombinācijām naudas izteiksmē. Savienojot abas funkcijas vienā shēmā, iegūst nepieciešamo informāciju par noteikta produkcijas daudzuma minimālie iespējamām ražošanas izmaksām (2.attēls). Analizējot attēlu, var secināt, ka punktā L, kur izokosta I2 saskaras ar izokvantu Q1, tiek sasniegts ražošanas minimums, jo tiek izmantotas gan 100 vienības darba laika, gan 100 vienības mašīnlaika (kapitāla). Izokvantu un izokostu krustošanās punkti ir vērojami arī citos punktos, taču tie vairs neatbilst izmaksu minmizācijai.16
…
