Reliģiozitāte un tās izpausmes. "Svētā kara" ideja.
Viduslaiku cilvēks un Dievs.
Viduslaiku cilvēka vērtību mērs un galvenais soģis bija Dievs. „Ko par to teiktu Dievs?” – galvenais un pats nopietnākais jautājums, kas nodarbināja visu kārtu ļaudis. Tajos laikos Dieva un ļaunā spēka – Sātana varu pār cilvēkiem un to klātbūtni saprata ļoti burtiski.
Dieva dusmas izpaudās stihiskās nelaimēs – zemestrīcēs, ugunsgrēkos, vētrās un plūdos.
Lielākie, t.i., nāves grēki bija augstprātība, mantkārība, negausība, miesas kārība, slinkums u.c.
Svētceļojumi.
Gribot izpirkt grēkus un saņemt kāda svētā atbalstu, bija jādodas viņu pielūgt tur, kur svētais bija apbedīts. Kristiešu apziņā šīm vietām piemita brīnumains un pārpasaulīgs spēks. Īpaši vērtīgi (iespējama vispilnīgākā grēku piedošana) Svētceļojumi uz Kristus kapu Jeruzalemē, Svētā Pētera atdusas vietu Romā, apustuļa Jēkaba kapavietu Ziemeļspānijā.
1063.gadā Aragonas karalis Ramiro I (1035 - 1063) uzsāk karagājienu pret mauriem, taču vienā no sadursmēm viņš krita. Šī ziņa satrauca kristiešu ne tikai Pireneju pussalā, bet arī citās R-Eiropas zemēs.
Turpinot iesākto cīņu, pāvests Aleksandrs II (1061 - 1073) aicina palīgā Eiropas bruņniecību, kā arī paziņo, ka visi, kas piedalīsies kristiešu cīnās pret musulmaņiem, saņems grēku piedošanu. No idejas par mierīgu svētceļojumu baznīca izveidoja „svētā kara” ideju.
„Svētais karš” un krusta karš.
„Svētais karš” ir karš, kas atsaucoties uz Dieva gribu ved ticības vārdā. Tam ir šādi mērķi:
• Īstenās ticības izplatīšana vai tās aizstāvēšana pret Dieva ienaidniekiem;
• Ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem;
• Par svētām uzskatīto vietu aizstāvēšana pret neticīgajiem, to atbrīvošana no neticīgo varas.
