Renesanse ir laiks, kuru raksturo zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukums. Tas norisinājās atsevišķās Eiropas valstīs kā kultūras un ideoloģijas attīstība. Vārds „renesanse” nozīmē „atdzimšanu” un šī kultūras apvēsuma dzimtene ir Itālija 14.gs, bet pārējā Eiropa to pārņēma 15.gs līdz 16.gs. Tās cēloņi meklējami tā laika pilsētu straujajā ekonomiskajā attīstībā, tur notikušajās izmaiņās garīgajā kultūrā.
Par renesansi ir sastopami dažādi viedokļi, bet vispieņemamākais ir tas, kurā tiek izteikts, ka renesanse ir pārejas posms starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem vai pat to sākums, jo renesansi raksturo feodālās sistēmas sairums un progresīvās iekārtas veidošanās. Uzplauka pilsētas, attīstījās amatniecība, paplašinājās tirdzniecības sakari un ģeogrāfiskie atklājumi, politiskā vara aizvien vairāk koncentrējās tirgoņu un patricināta rokās, kas apvienojās ģildēs un nostājās pret feodāļiem, tā veicinot kapitālistisku attiecību veidošanos Šīs iezīmes atbilst jauno laiku sākumam, tāpat kā reformācija un humānisms, kas ir vistiešāk saistīts ar renesanses laiku. Plašākā nozīmē ar vārdu „renesanse” saprot vērtību sistēmas maiņu. Renesanses kultūras pamatā ir ideoloģiska cīņa pret feodālismu un tā izpausmēm reliģijā, zinātnē un mākslā, tāpat cīņa pret literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai, tā mēģinot radīt jaunu kultūru, kas atbrīvota no reliģiskās uzbāzības. Vēl renesanses cilvēks pievērsās antīkajai kultūrai - atdzima interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasauli - uz kuras galvenokārt balstījās jaunās kultūras tendences.
…
