Tiek atdzīvināta renesansē aktuālā pantomīma, kā arī no klasicisma laikmeta tiek atdzīvināta deklamācijas izpēte un teātrī eksperimentē ar dzejas ritmu u.c(1882. g. P. Valēns dibina ‘’Deklamācijas teātri’’). Un uzmanība tiek pievērsta arī antīkajai dramaturģijai un spēles veidam. 20. gs. sākumā notiek antīkās literatūras iestudējumi. Jaunu posmu Francijas simboliskā teātra attīstībā sāk dzejnieks Pols Fors, kas dibina pusprofesionālo Parīzes Dailes teātri. Fors to nodēvē par dzejnieku teātri, kur ‘’dzejnieks’’ ir arī sapņotājs, kas skatītājam sniedz laimi, vērojot iestudējumus. Šajā teātrī rodas simboliskajam teātrim tik raksturīgais tilla priekškars, kas izrādes laikā ‘’nošķir’’ reālo pasauli no nereālās. Iestudētas tiek abstraktas un eksistenciālisma piesātinātas lugas. Kā piemēru var minēt Zālamana Augstās dziesmas stilizētā versija ‘’Dziesmu dziesma’’, kas veidota no astoņām patstāvīgām un atšķirīgām ainām. Diemžēl 1892. gadā Dailes teātri nākas slēgt un līdzīgu kustību turpina Jaunrades teātris un tā dibinātājs Oreljēns Marī Linjē-Po. Sākas simboliskās režijas nobrieduma posms. Savā darbības laikā teātris mēģina simboliskā teātra estētiku savienot ar komerciālām prasībām.
Pamatā simbolisma laikmetā tiek stilizēti visi teātra izrādes elementi, sākot ar aktieri, beidzot ar gaismām un tam cauri vijas estētiskais, kas izaudzē filozofiskās idejas un 20. gs. rada teātra uzplaukumu.
…