Romantims franču literatūrā

Prospērs Merimē (Merimee, 1803-1870) savas daiļrades sākumposmā izmantoja romantiķu tematiku un paņēmienus. Lai gan atšķirībā no Balzaka un Stendāla Merimē nebija tik liels noteicējs pār cilvēku prātiem un sirdīm, viņa nozīme literatūrā ir milzīga. Kā rakstnieks viņš nogāja garu un sarežģītu daiļrades attīstības ceļu. Kā mākslinieks viņš ieguva atzinību agrāk nekā Stendāls un Balzaks. Merimē piemita sarežģīta iekšējā pasaule, viņa pasaules uzskats bija pretrunīgs. Līdz galam nav iespējams izprast arī viņa mākslinieciskās daiļrades metodi. Merimē personība un jaunrade cieši saistīta ar Francijas sabiedriskās dzīves attīstību. Stendāla ietekmē Merimē tiecās uz reālismu, taču tam nepievērsās uzreiz.
Merimē sāka ar dramaturģiju („Klāras Gazulas teātris”, 1825). Viņa lugas bija aizrautīgas, pilnas ar ticību gaišajiem spēkiem. Darbība tajās attīstījās strauji, ainas mainījās dinamiski, pilnīgi ignorējot likumu par trīs vienībām teātrī. Romantisms un reālisms apvienojās Merimē darbos par Francijas vēsturi – dramatiskajā hronikā „Žakērija” (1828) un romānā „Kārļa IX valdīšanas laika hronika” (1829). Dramatisma un valodas precizitātes ziņā virsotni Merimē sasniedza noveles žanrā („Mateo Falkone”, 1829; „Karmena”, 1840 u.c.). Šajos darbos atklājas spēcīgi, reizēm pat civilizācijas neskarti raksturi, kas nostatīti pretī buržuāziskajai sabiedrībai ar tās pasaules uztveri. arī noveļu tēmu un motīvu izvēlē saglabāta saikne ar romantisko tradīciju. Kā novelists Merimē padziļināja literatūrā attēloto cilvēku iekšējo pasauli – varoņu psiholoģiskā analīze nav šķirama no iemesliem, kas radījuši varoņu pārdzīvojumus un noteikuši viņu rīcību.
…