1) Romiešu civiltiesību izveidošanās (CIVITATES LATINAE – latīņu (romiešu) tiesības)
No valsts un tiesību attīstības viedokļa atšķirami 4 raksturīgi periodi:
(1) Romas valsts tapšanas periods jeb ķēniņu laikmets (8.gs-5.gs pmē)
Sākums Romas valstij ir pirmatnēja pilsētas veida apmetne nākamās Romas pakalnos, kur uz pastāvīgu dzīvi bija apmetusies kāda klejojoša kareiviska kopa, kas tika dēvēti par kviriītiem (QUIRITUS). Rodoties privātīpašumam, to ieguva seno kvirītu dzimtu ģimeņu tēvi, no kuriem vēlāk izveidojās augstā kungu kārta patricieši (PATRICII). Tiešā patriciešu atkarībā un aizsardzībā bija klienti (CLIENTES) – sociāls iedzīvotāju nogrupējums, kurš bija nepilntiesīgs. Vēlāk nāca klāt vēl viena tiesībās ierobežota nemantīgu iedzīvotāju grupa – plebeji (PLEBS) – tie nepiedalījās politiskajā dzīvē, bet bija juridiski patstāvīgi sabiedrības locekļi. Viņiem bija jāmaksā nodokļi, bet laulība ar patriciešiem tiem bija aizliegta.
Seno romiešu saimnieciskā pamatvienība bija patriarhālā ģimene. Kvirītu apvienības pamatos bija mākslīgi radīts iedzvotāju iedalījums, kam bija militārs raksturs (30 kūrijas- CURIA). Brīvo un pilntiesīgo kvirītu sapulces sauca par kūriju komicijiem (COMITIA CURIATA). Tas bija pirmais valsts varas orgāns. Virskurions bija kvirītu sapulcē ievēlēts karavadonis, sapulces vadītājs, likumu ierosinātājs, augstākais pārzinis un vēlāk tika saukts par valsts vadoni jeb ķēniņu (REX).
Senāts (SENATUS) jeb vecajo padome bija valsts orgāns, kura sastāvā bija 300 dzimtu vacākie, kurus sauca par senatoriem vai tēviem. Senāts pēc sava juridiskā rakstura bija padomdevējs orgāns. Kvirītu sapulcēs pieņemtos likumus parasti sankcionēja senāts ar savu autoritāro atzinumu.
Ķēniņa Servija Tullija reformas rezultātā brīvie vīriešu kārtas pilsoņi tika iedalīti klasēs pēc viņu īpašuma stāvokļa. Karavīru pamatvienība tagad bija centūrija (CENTURIA). Cenza īstenošanai bija vajadzīgs teritoriālais iedalījums. Kūriju komiciju vietā radās centūriju moniciji (COMITIA CENTURIATA). Attīstoties tālāk demokrātiskiem principiem, Romas valstī nodibinājās republikas pārvaldes veids.
(2) Republikas periods (4.gs-1.gs pmē)
Šajā laikā Romas teritorija stipri paplašinājās. Jaunās teritorijas tika pievienotas galvenokārt ar iekarojumiem. Kā rezultātā rodas milzīgs vergu pieplūdums. Vergu darbs iespiedās visu ražošanas veidu pamatos. Plebeji, savukārt, centās iegūt lietošanā valstij piederošo zemi un panākt tādas pašas tiesības valsts dzīvē kā patriciešiem. Viņi arī beigās uzvarēja. Tomēr arī plebeju starpā bija vērojama mantas diferenciācija. Plebeju virsslānis it kā apvienojās ar patriciešiem un radās jauna aristokrātija – nobilitāte (NOBILITAS). Valsts amatpersonas varēja ievēlēt kā no patriciešiem, tā arī no plebejiem. Attīstījās arī zemākas kārtas aristokrātija, tā saucamā jātnieku kārta, kas kā sabiedriska grupa kļuva par finansu un tirgotāju aristokrātiju, sliktākā nozīmē – par augļotāju slāni. Laiku pa laikam uzliesmoja arī vergu un trūcīgo iedzīvotāju sacelšanās.
Republikas laika valsts varas orgāni bija šādi:
- tautas sapulces jeb komiciji – augstākais varas orgāns, kas izdeva likumus, vēlēja valsts amatpersonas un sprieda tiesu. Tautas sapulci sasauca magistrāts (MAGISTRATUS), kas vadīja sapulci un iesniedza likumprojektu, t.i. – nolasīja likuma tekstu, ko “tauta” nedrīkstēja ne apspriest, ne pārgozīt. Nolasīto tekstu vajadzēja vai nu pieņemt vai noraidīt. Tautas sapulcēs izsprieda arī svarīgas tiesas prāvas. Aizklātā balsošanā sapulces dalībnieku vairākums izšķīra spriedumu. Tautas sapulcēm kā valsts varas orgānam republikas laikā bija liela politiska nozīme.
- senāts (SENATUS)– Romas valstī republikas laikā vēl bija tikai padomdevējs orgāns ar izcilas autoritātes nozīmi. Senāta lēmums nebija juridiska norma tās īstajā nozīmē. Senāta varas apjoms bija visai plašs. Tautas sapulces pieņemtos likumus līdz pat 3.g pmē apstiprināja senāts. Līdz jauna konsula (CONSUL) ievēlēšanai senāts iecēla starplaika pārvaldnieku. Valsts briesmu brīžos senāts konsuliem piešķīra ārkārtējas pilnvaras. Diplomātisku sakaru un starptautisku līgumu jautājumi arī ietilpa senāta kompetencē.
- maģistrāti (valsts amatpersonas) – ķēniņa varas turpinātāji. Maģistrāti bija neaizskarami, un viņu amats nebija kalpošana, bet gods, par ko viņi nesaņēma algu. Maģistrātus ievēlēja uz vienu gadu.
- konsuls (CONSUL)– augstākā valsts amatpersona. Centūriju komiciji ik gadus ievēlēja 2 konsulus (vienam no viņiem bija jābūt no plebejiem). Katram piederēja visaugstākā politiskā un militārā vara. Konsulu vara miera laikā bija mazāka, bet pieauga kara laikā. Kā politiskās varas nesēji, konsuli sasauca senātu un tautas sapulces, vadīja maģistrātu vēlēšanas utt, bet kā militāras varas nesēji viņi bija augstākie karavadoņi.
- pretors (PRAETOR) – bija ausgtākais maģistrāts tūlīt pēc konsula. Pretors aizstāja konsulu ārpus Romas. It sevišķi īpašas tiesības pretoram bija tiesas procesa ievadīšanā un iztirzāšanas kārtības noteikšanā (IURISDICTIO). Pretoram bija tiesības arī savas darbības laikā izdot noteikumus jeb ediktus (EDICTUM) Parasti šos ediktus atzina un pie tiem turējās arī nākamie pretori. Izveidojās īpaša tiesību sistēma – pretoru tiesības (IUS PRAETORUM).
- Cenzori (CENSORES) – divi augsti maģistrāti, kuru galvenais uzdevums bija cenza kārtošana. Cenzori it kā uzraudzīja katra pilsoņa privāto dzīvi un viņa morālo izturēšnos. Viņiem nebija augstākās pavēlnieku varas. Tomēr neviens no citiem maģistrātiem, pat konsuls un pretors, nevarēja atcelt cenzora ierakstīto atzīmi.
- Edili (AEDILES) – bija 4 maģistrāti, kas rūpējās par kārtību pilsētā
- Kvestori (QUAESTORES) – pārzināja valsts kasi un arhīvu
- Plebeju tribūni (TRIBUNI PLEBIS) – 10 īpaši maģistrāti, kas tika ievēlēti no plebeju vidus plebeju sapulcēs. Savdabīgs demokrātijas kontroles orgāns
- Diktators (DICTATOR) – ārkārtas maģistrāts ar neaprobežotu varu. Diktatūras laikā visi kārtējie maģistrāti netika atcelti, bet savā darbībā bija pakļauti diktatoram.
Romas valts administratīvā vara izpaudās visai sarežģītās politiski juridiskās formās. Visa iekarotā zeme tika atzīta par Romas valsts īpašumu. Iekarotajās provincēs no Romas ieradās pārvaldnieks. Tās bija ieceltas amatpersonas.
(3) Principāta – impērijas ievirzes periods (27.g pmē-284.mē)
Republikas laika tiesību institūti nespēja vairs apmierināt milzīgās impērijas pārvaldi. Nekāda pārstāvju sūtīšana uz tautas sapulcēm no provincēm nebija paredzēta. Nevarēja īstenot plašāku politisku programmu, jo augstākās amatpersonas varēja ievēlēt tikai uz 1 gadu.
27.g mpē Oktaviāns savā personā nodibināja jaunu maģistrāta amatu princeps (pirmais) jeb priekšnieks uz visu dzīves laiku, bet republikas laika maģistrātu funkcijas pakāpeniski samazināja. Oktaviāns savā personā kā princeps apvienoja militāro un politisko varu kā arī prokonsula funkcijas provinču pārvaldīšanā. Princeps izdeva obligātus noteikumus ar likuma spēku, kas vispārējā apzīmējumā tika saukti par konstitūcijām (CONSITUTIONES).
Formāli tika saglabāta republikas iekārta, bet patiesībā īstenota impērija. Nodibinājās princepa padome, ko vadīja princeps un kurā visi dalībnieki bija līdztiesīgi lēmēji.
Senāta kā valsts varas orgāna nozīme principāta perioda sākumā nekļuva mazāka, pat mazliet pieauga., jo tautas sapulces, kuru nozīme pakāpeniski samazinājās, 98.gadā beidza darboties un to funkcijas tika pārceltas uz senātu.
Laikā no 1.-3.gs civiltiesību institūti attīstījās vēl nepieredzētos apmēros, it sevišķi privātais īpašums, mantošanas tiesības, visdažādākie līgumi, kas bija piemēroti lielai saimnieciskai apgrozībai. Šo civiltiesību attīstību veicināja klasiskā jurisprudence jeb ievērojamu juristu raksti. Te vispirms minami t.s. priviliģētie juristi, kuriem princeps bija uzdevis dot atbildes uz pilsoņu jautājumiem savā (princepa) vārdā. Viņu raksti, kuros bija dotas atbildes, kļuva par obligātām tiesību normām. Tā ievērojami juristi kļuva par tiesību radītājiem.
(4) Domināta – pilnīgi izveidotas impērijas periods (mē 4.-6.gs)
…
