1. Sastādot testamentu J. izteica vēlēšanas izdalīt legātu 100.000 s. vērtībā savam draugam C. Citiem nenozīmīgiem legātiem, kuri bija minēti testamentā naudas vērtībā sastāvēja 10.000.s. Tostarp, ¼ mantojuma daļu J. adresēja savam dēlam L.
Citi radinieki- vēl viens testatora dēls( kurš bija izsūtīts trimdā par dumpi pret imperatoru), meita no pirmās laulības, testatora sieva un viņu brālis- testamentā netika minēti.
Pēc mantojuma atklāšanās visi minētie mantinieki, piekrita pieņemt to. Mantojuma revīzijas gaitā, atklājās, ka kopējā summa nepārsniedz 120.000.s.
Kas minētām personām kļūs par mantinieku, un uz kādu mantojuma daļu var pretendēt? Vai legatārs saņems 100.000s.?
Romiešu tiesībās mantošana iespējama uz diviem pamatiem:
1. Uz testamenta pamata;
2. Uzlikuma pamata.
Abi mantošanas pamati nebija savienojami. Priekšroka tika dota testamentārai mantošanai.Ja testamenta nebija tad iestājās mantošana pēc likuma. Tiesību personai ar testamentu noteikt savas mantas likteni pēc savas nāves juristi uzskatīja par īpašu tiesībspēju, kas var būt vienīgi pilntiesīgam Romas pilsonim. Arī mantinieka bija jābūt ar neierobežotu tiesībspēju, lai testators varētu viņu iecelt par mantinieku.
Testamentārā mantošana.
Ex testamentio - situācija, kad personai, vel dzīvai esot atstājusi mantiniekiem testamentu, kas nosaka mantošanas kārtību pēc nāves, kā arī uz likuma pamata, kad persona, kura mirusi nav atstājusi testamentu, vai atstātais testaments atzīts tiesā par nederīgu, vai arī mantinieks, kuram pēc testamenta pienākas mantojums atsakās no tā.
Subsitutio - līdzās tiešajam mantiniekam, testamenta sastādītājam bija tiesības iecelt papildus personu gadījumam, ja tiešais mantinieks kādu iemeslu dēļ atkrīt no mantojuma.To sauca par substitūciju. Parasti pastāvēja trīs tās veidi; parastā, papildus un substitūcija garīgi slimajiem.
Testamentum reciprocium - testamentu, kurā vienā kopīgā aktā divas vai vairākas personas iecēla viena otru sev par mantiniekiem sauca par savstarpējo substitūciju.
…
