Pasaules ūdens resursus sastāda virszemes ūdeņi – jūras, okeāni, upes, ezeri, kanāli, strauti, mākslīgās ūdenskrātuves, purvi; pazemes ūdeņi – visi ūdeņi, kas atrodas ūdens nesējslāņos zem zemes virskārtas un ir tiešā saskarē ar augsni vai nogulumiežiem; ledus un sniegs kalnu un polārajos apgabalos, kā arī atmosfēras ūdens.
Ap 97% no pasaules ūdeņiem glabā okeāni un jūras. Šie ūdeņi ir sāļi, ar nepatīkamu garšu. Jūras ūdenī konstatēti 35 ķīmiskie elementi, no kuriem lielākā daļa ir nātrija hlorīds jeb vārāmā sāls (NaCl). Sāļi un citas vielas galvenokārt atrodas jonu veidā, ievērojami mazāks to daudzums ir koloīdu vai gāzveida stāvoklī. Atlantijas okeānā sāļu koncentrācija ir 35-38 g/l, bet Baltijas jūrā – ap 5 g/l. Vidējais okeānu dziļums ir ap 3,7 km, taču tas var būt arī 10 km. Visi okeāni un jūras ir savienoti un veido tā saukto Pasaules okeānu. Okeānos nepārtraukti pārvietojas milzīgas ūdens masas – siltās un aukstās straumes.
Upes ir ūdensteces, kas plūst pašu izgrauztās gultnēs un savāc virszemes un pazemes noteces ūdeņus no sava baseina. Upēm ir trīs galvenie to barošanas avoti – virszemes ūdeņi, pazemes ūdeņi un atmosfēras nokrišņi. Upju ūdeņus raksturo relatīvi zema mineralizācija, ūdens sastāva sezonās izmaiņas un augsts izšķīdušo gāzu saturs. Vairums zemeslodes upju savus ūdeņus atdod tieši okeānam vai jūrai. Upes ir uzskatāmas par vienu no galvenajiem faktoriem, kas veic ūdenī izšķīdušo un suspendēto vielu pārvietošanu no kontinentiem uz okeānu.
Upes ir atšķirīgas. Dažas no tām ir ļoti lielas, ūdeņiem bagātas, platas, dziļas, simtiem un tūkstošiem kilometru garas. Citas, turpretī, var būt sīkas, tiko pamanāmas. Latvijas garākā upe ir Gauja – 452 km, Daugavas garums Latvijas teritorijā ir352 km, bet tās kopējais garums ir 1005 km. Upes vienlaikus ir nozīmīgas transporta maģistrāles un elektroenerģijas avots, zivju nozvejas vietas un ūdens tūrisma objekts. Teritoriju, no kuras upe savāc savus ūdeņus, sauc par upes baseinu. Upes baseins summējās no tās pieteku baseiniem. Ezers, no kura upe sākās, kam iztek cauri vai kurā tā ietek, ietilpst upes baseina sastāvā. Ezeri ir dabiskas ūdenstilpes reljefa pazeminājumos sauszemē. Tiem ir ļoti dažāda izcelsme. Vieni radušies tekošu ūdeņu ietekmē, citus veidojuši vareni tektoniskie spēki vai senie ledāji. Sastopami ezeri, kas izveidojušies upju ielejās pēc nogruvumiem un noslīdeņiem. Ezeri ir samērā nelielas ūdenstilpnes, un, ja tajos nenotiek intensīvi ūdens apmaiņas procesi, tie bieži izžūst vai aizaug. Ezeri kļūst seklāki, to krastos parādās mitrumu mīloši augi, kas sāk nomākt ezeru. …
