Apsūdzētais ir persona, kura ir izdarījusi vairākus noziegumus, un kuras noziedzīgās darbības ir ieguvušas tik plašus mērogus, ka ieslodzījuma termiņa pagarinājums ir uzskatāms par pamatotu. Tiesa nevar nonākt pie šāda secinājuma, ja:
a) apsūdzētajam netiek piespriests sods par vairāku misdiminoru vai sīko misdiminoru izdarīšanu vai attiecībā uz viņu jau nav spēkā spriedums par ieslodzījumu cietumā par viena no noteiktās kategorijas noziegumu izdarīšanu vai viņš atklātā tiesas sēdē nav atzinies par viena vai vairāku šādu noziegumu izdarīšanu un nelūdz to ņemt vērā taisot spriedumu; un
b) ieslodzījumā noteiktie maksimālie termiņi par katru apsūdzētā izdarīto noziegumu, ieskaitot tos ņemtos vērā, kuru izdarīšanā apsūdzētais ir atzinies, pie turpmākas to aizstāšanas nepārsniegs ilgumā noteikto pagarināto soda termiņu.
Šāds spriedums par ieslodzījuma termiņa pagarinājumu misdiminora vai sīkā misdiminora izdarīšanas gadījumā nevar tikt taisīts, ja:
1) labošanas iestāžu resora direktors neapliecina, ka labošanas iestāžu resorā vai grāfistē, pilsētā [ vai citā atbilstošā štata administratīvajā iedalījumā ] ir iestāde, kas var uzturēt personas, kuras ir izdarījušas šādus misdiminorus vai sīkos misdiminorus un kuras var nodrošināt labojošu ietekmi uz šādām personām, un ka šāda iestāde var pieņemt šīs personas; un
2) nosacīti pirms termiņa atbrīvošanas padome, kas nodarbojas ar nosacīti pirms termiņa atbrīvoto lietām neapliecina, ka šai padomei ir iespēja apmeklēt šādu iestādi un uzņemties atbildību par šādu ieslodzīto nosacītu pirms termiņa atbrīvošanu un realizēt uzraudzību pār to, kā viņi ievēro šādas atbrīvošanas nosacījumus.
Ieslodzījuma termiņa pagarināšana Amerikas Savienotajās Valstīs tiek uzskatīta arī par visizplatītāko drošības mēru, t.i. personas ietekmēšanas līdzekli, ko ir pieņēmuši daudzi štati, kaut gan realizējuši savā likumdošanā dažādi.
Ņemot vērā iepriekš minēto var izdarīt vairākas atšķirības no Krimināllikuma:
a) personai piemērojamo soda robežu minimuma un maksimuma noteikšana;
b) ieslodzījuma termiņa pagarināšanas iespējas;
c) detalizēta nepilngadīgo personu atbildība, lai gan arī Krimināllikumā ir līdzīgas nostādnes, piemēram, Paraugkriminālkodeksā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta personām vecumā no sešpadsmit līdz divdesmit viena gada vecumam, nosakot personas kriminālatbildības slieksni no sešpadsmit gadiem, bet Krimināllikums nosaka personas kriminālatbildības vecumu no četrpadsmit gadiem, tādējādi nosakot pastiprinātas uzmanības vecumu no četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem, kas, manuprāt, ir pozitīvs solis, jo tas tomēr vēl ir vecums, kad cilvēka psihe vēl nav nobriedusi līdz galam, un tas pats ieslodzījums cietumā var nodarīt personai daudz lielāku postu nekā labumu no soda piemērošanas.
…
