Cilvēks pasaulē var eksistēt tikai caur saskarsmi ar citiem cilvēkiem, ar pasauli, kas ir visapkārt. Praktiski visa cilvēka darbošanās notiek tikai saskarsmes kontekstā. Tikai caur saskarsmi realizējas katra cilvēka individuālā darbība, viņa attiecības ar citiem, kā arī katras tautas kultūras, garīgā un ekonomiskā izaugsme. Cilvēks jau pēc dabas ir sabiedriska būtne un normālam cilvēkam pilnīga izolētība no sabiedrības ir traumējoša. Protams, katram cilvēkam laiku pa laikam ir vajadzība pabūt vienam, tomēr, kad vientulība tiek uzspiesta, cilvēkam tā ir ļoti grūti panesama.
Visiem nevajag vienlīdz daudz kontaktu, saskarsmes kvalitāte ir gandrīz tikpat svarīga, cik kvantītate.
Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķais ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, dispozīcijas, aktivitātes pakāpi un darbību.
Saskarsmes process apmierina mūsu vajadzību lielāko daļu.
Psiholoģija par saskarsmi tik daudz interesējas tieši šī iemesla dēļ – jo kontaktējoties ar citiem mēs apmierinām praktiski visas mūsu galvenās vajadzības – praktiskās, seksuālās, intelektuālās, garīgās. Saskarsmē mēs kļūstam par personībām, iegūstam kontaktēšanās pieredzi, zināšanas, prasmi orientēties cilvēkos, iemacāmies uzvesties, rūnat, klausīties, darboties. Saskarsme ļauj mums izteikt savas emocijas, attieksmi pret notiekošo, ļauj mums iegūt pašapziņu, pilnveidoties, mēs mācāmies tikt galā ar konfliktiem.
2. Kā cilvēki viens otru uztver
Sociālā percepcija ir partneru savstarpējā uztvere- kā mēs uztveram otru cilvēku un kā viņš uztver mūs. To, kā mēs uztveram otru cilvēku, lielā mērā nosaka mūsu dzīves pieredze, personības īpatnības, motivācija kontaktēties ar šo, runas maniere, izturēšanās.
Uztverot otru cilvēku, mēs izmantojam trīs sociālpsiholoģiskos mehānismus:
1.Novērtējot otru cilvēku, gandrīz vienmēr neapzināti izmantojam identifikāciju- salīdzinot šī cilvēka merķus, normas, vērtības ar mūsējiem. Vieglāk pieņemam cilvēkus, kuri ir daudz līdzīgāki mums.…
