Nobeigums
Sengrieķu literatūra ir pati senākā Eiropā. Tās žanru daudzveidība un satura bagātība lielā mērā ir bijusi noteicošā visā turpmākajā literatūras attīstībā līdz pat mūsdienām. Hronoloģiski sengrieķu literatūra aptver laika posmu no apmēram IX – VIII gs. p.m.ē līdz mūsu ēras III – IV gs.
Laika gaitā mainās arī sengrieķu literatūras izplatības teritoriālās robežas. Sākot ar VI gs. p.m.ē. Atēnas izvirzās par Grieķijas kultūras centru un saglabā šo vietu daudzus gadsimtus. Kad I gs. p.m.ē. Grieķija kļūst par Romas valsts provinci, grieķu relatīvā patstāvība saglabājas tikai kultūras jomā.
Senākais žanrs sengrieķu literatūrā ir eposs. Līdz mūsu dienām saglabājušies divi eposi, kuri tradicionāli tiek piedēvēti Homēram, - “Iliāda” un “Odiseja”, kaut gan par to strīdas vēl šodien.
Jaunākais komēdijas žanrs bija gan formas, gan satura ziņā pretstats senākajai komēdijai. Tā pievērsās sadzīvei, cilvēku raksturam un jūtu tēlojumam. Pazīstamākais autors ir Menandrs.
…