Vienu no visrūpīgāk izstrādātajām teorijām par bipedālās lokomocijas rasanos ir izstrādājis C.Ouvens Lovedžojs (C. Owen Lovejoy). Viņš savos pētījumos vēsta, ka bipedālisms bija likumsakarīgs ar monogāmu sabiedrību. Momentā, kad hominīdi kļuva monogāmi, viņi pameta ģimenes uz vienu vai varākām dienām, dodoties barības meklējumos. Momentā, kad barība bija atrasta, hominīdi devās atpakaļ pie savām ģimenēm, nesot viņiem pārtiku. Un pēc O.Lovedžoja vārdiem visefektīvākais veids šīm darbībām bija izmantojot bipedālo gaitu. Tiesa, neizdevās atrast argumentus, kas būtu vērsti par labu viņa teorijai.
Cilvēku senču dzīve kokos bija ielikusi pamatu bipedālajai lokomocijai, bija attīstijusies tvērējroka, kas nebūtu iespējams dzīvojot uz zemes. Momentā, kad hominīdi atgriezās uz zemes, nācās tikai izkopt stāju un staigāšanu uz divām kājām, nevis mācīties no jauna. Pārvietojoties uz divām kājām, bija daudzi trūkumi. Tie ir izklāstīti iepriekš. Taču trūkumus, un neizdevīgumu šādai pārvietošanās manierei, acīmredzot, atsvēra izdevīgie aspekti – ar brīvajām rokām varēja darīt dažādus darbus, izmantot darbarīkus, kas ievērojami attīstīja prāta spejas, kā arī mātītēm turēt mazuļus. Laika gaitā palielinājās mūsu senču sabiedriskums, smadzeņu tilpums, prasmes izmantot darbarīkus, kas nodrošināja lielākas izdzīvošanas spējas.
…