Tiesības praksē tiesības ir noteiktas prasības vai noteikumi taisnīgai konfliktu atrisināšanai.
Tiesības ir radušās reizē ar valsti. Paražas - noteikumi, kurus sev pieņem kāda sociālā kopiena.
Likums ir rakstveidā fiksēts augstākās varas formāls priekšraksts (pavēle, noteikumi).
Uzvedības normas svētajos tekstos - Bībele, Vēdas, Korāns.
Tiesību vēsture Pieskaitāma tām nozarēm, kuras attiecas kā uz vēstures zinātni, tā tiesību zinātni. Atšķirībā no vēstures nepēta sabiedrību kopumā, bet pēta valsts institūtu un juridisko iestāžu attīstību. Glabā un nodod tālāk zināšanas un liecības par tautu un valstu vēsturisko pieredzi personīgu, gan mantisku konfliktu taisnīgā noregulēšanā, māca par valsts iekārtu organizāciju, par pilsoņu un sabiedrisko grupu dalību valsts un sabiedriskajā darbībā. Tās mērķis ir parādīt vēsturiskās likumsakarības valsts un tiesību attīstībā. Tiesības ir senāka institūcija nekā valsts - tādēļ kopīgs disciplīnas nosaukums ir vispārējā valsts tiesību vēsture.
Priekmetu sauc arī par Vispārējo tiesību vēsturi, tiesību un institūtu vēsturi utt.
Kā zinātne sāka attīstīties XVIII - XIX gs. Liela nozīme bija vācu tiesību pētniecībai, kas aptvēra kā romiešu, tā ģermāņu tiesības.
XIX - XX gs. iznāca fundamentāli darbi I. Kolers un L. Vengers “Tiesību vēsture” (1914).
Mūsdienās plaši izmanto filozofiskas metodes, kas ļauj procesus aplūkot no dažādām pozīcijām (Dr. Reinholds Cipeliuss. Vispārējā mācība par valsti - Minhene 1994, Rīga, 1998). Padomju Savienībā izmantoja tikai materiālistisku skatījumu uz vēsturi, sabiedriski - ekonomisko formāciju nomaiņu šķiru cīņas ceļā. Ignorēja personību, indivīdu - tā lomu vēsturē. Šodien plaši lieto jēdzienu “civilizācija”. Civilizācijas ir atšķirīgas, veidojās dažādos aptākļos, kas arī noteica cilvēka domāšanu, arī attieksmi pret tiesībām. Divas civilizācijas - Rietumu un Austrumu. Abas ietekmējušas savdabīgas reliģiski - ideoloģiskas tradīcijas. Izmanto konkrēti - vēsturisko pieeju, kad detalizēti tiek pētīti tie neatkārtojamie vēsturiskie apstākļi, kuros konkrētās valsts tiesību normas radās. Izmanto arī salīdzinošo metodi, kas palīdz izdalīt kopīgās attīstības tendences un likumsakarības vienā un tai pašā laikā, bet atsevišķās valstīs (sinhronais salīdzinājums) vai arī dažādos hronoloģiskos periodos (diahronoālā salīdzināšana)
Tiesību vēstures periodizācija. Senie laiki, viduslaiki, jaunie laiki, jaunākie laiki.
PIRMATNĒJĀ SABIEDRĪBA
Cilvēces vēsture sastāv no diviem pamatslāņiem - pirmatnējās sabiedrības un civilizācijas. Pirmatnējā sabiedrība - ap 2 miljoni gadu. Pirmajā etapā notika paša cilvēka veidošanās.
…
