Simfoniskā mūzika

Simfonija (gr. symphōnia saskaņa) - skaņdarbs simfoniskajam orķestrim, kas uzrakstīts cikliskā formā. Parasti simfonijai ir četras daļas:
1.ātra, dramatiska rakstura, sonātes formā, dažreiz ar lēnu ievadu:
2.lēna (nereti andante), liriska, trijdaļu, sonātes vai variāciju formā:
3.menuets vai skerco, ātra, dejiska, visbiežāk trijdaļu formā ar kontrastējošu trio vidusposmā;
4.fināls, ātrā tempā, bieži līksma rakstura, rondo vai variāciju, retāk sonātes formā.
Simfonijas žanra vēsturiskajā attīstībā sastopamas dažādas atkāpes no četrdaļu cikla, piem., L. van Bēthovena Sestā simfonija - "Pastorālā" - 5 daļas, A. Grīnupa Septītā simfonija - 2 daļas; ir atkāpes arī atsevišķu daļu formveidē.
Simfonija ir visvairāk attīstītā simfoniskās mūzikas forma, tajā iespējam ietvert plašus idejiski emocionālus vispārinājumus.
Sastopamas simfonijas -
stīgu instrumentiem,
kamerorķestrim,
ērģelēm,
korim.
Nereti notiek simfonijas un citu žanru sintēze: koncertsimfonija, baletsimfonija, simfonija kantāte, simfonija svīta u.c. Dažreiz simfonijas atskaņotāju sastāvā tiek iekļauts koris, solisti vai koris un solisti.…