Šķīrējtiesu vēsturiskā attīstība
Šķīrējtiesa jeb arbitrāža ir viena no vecākajām pasaulē pielietotajām starptautisko strīdu izšķiršanas metodēm. Šī metode tika pielietota Senajās Grieķijas pilsētvalstīs ne tikai attīstītas strīdu izšķiršanas sistēmas ietvaros, bet grieķi bija noslēguši arī daudz starpvalstu līgumu, kas paredzēja vai nu visu, vai noteikta veida strīdu nodošanu šķīrējtiesai.
Viduslaikos šķīrējtiesas tika pielietotas neregulāri, galvenokārt pāvesta arbitrāžas veidā. Taču gandrīz visi viduslaiku starptautisko tiesību klasiķi atbalstīja šķīrējtiesas izmantošanu. Kaut arī šķīrējtiesas pakāpeniski ieguva aizvien lielāku lomu kā civilprocesa veids strīdu izšķiršanā starp tirgotājiem, jaunajos laikos tā starptautiskajās attiecībās neieguva vispārizplatītas strīdu izšķiršanas metodes lomu līdz 1874. gadam (Džeja līgums).
Jau 1875. gadā privātais Starptautisko tiesību institūts uzrakstīja Starptautiskās arbitrāžas procedūras noteikumus. Taču plašāka vispasaules mēroga šķīrējtiesas kā metodes atzīšana notika tikai ar1899. gada Hāgas miera konferenci. Tās rezultātā tika pieņemta 1899. gada Hāgas Konvencija par starptautisko strīdu mierīgu izšķiršanu. 1907. gadā šī Konvencija tika pārskatīta. Konvencija iedibināja Hāgas Starptautiskās šķīrējtiesas pastāvīgo palātu.
Senas šķīrējtiesas tradīcijas ir arī Vācijā, kas tika pielietotas jau pirms Pirmā pasaules kara kopējo arbitrāžas tribunālu izveidošanai starp Vācijas pavalstīm, Austroungāriju, Dāniju, Grieķiju un Nīderlandi.…
