Vissmagākais nodarījums,, kādu-vien var pastrādāt pret personu, ir slepkavība. Lai kā varētu atšķirties dažādu valstu, tautu un civilizāciju priekšstati par noziegumiem un sodiem, lai cik atšķirīgi būtu dažādu zemju tiesību kodeksi, vardarbīga dzīvības atņemšana cilvēkam jebkur tiek uzskatīta par ārkārtīgi smagu noziegumu un visur par to ir paredzēts liels sods, kaš kā parasti ir reāla brīvības atņemšana vai smagākos gadījumos pat augstākais soda mērsi jeb nāvessods. Pašlaik Lavijā ir modes lieta runāt par nāvessoda atcelšanu, bet es domāju, ka tie, kas iestājas par šādu soli, pilnīgi neizprot reālas noziedzības apmērus un nav, jeb negrib būt informēti par atsevišķiem gadījumiem, kas izceļas ar sevišķu cinismu, nežēlību, un kas tiek pastrādāti tādā veidā, ka neviļus gribas domāt, ka ari nāvessods vairigajam ir nesamērigi niecīgs soda samērs ar nodarīto. Protams, ne visas slepkavības tiek izdarītas tā, ka būtu jāsoda vainīgie maksimāli. Veseli seši panti kriminālkodeksā reglamentē slepkavību variantus, un tādas slepkavības kā pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas urt aiz neuzmanības vispār ir ļoti sarežģīti kvalificējami, izmeklējami un tiesā izskatāmi noziegumi un par tiem noteikti sodam irjābūt relatīvi neKelam. Ari slepkavība ar nodomu, kas izdarīta stipra psihiska izbudinājuma stāvoklī ir kvalificējama pēc nodarījuma stipruma līdzīgi divām iepriekšējām un ietilpst tajā pašā kategorijā. Toties pārējās palikušās - tīša slepkavība; tīša slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos un jaunpiedzimuša bērna slepkavība, to izdarot paša mātei - būtu jāizdala kā sabiedrībai sevišķi bīstami noziegumi, un vainīgie jāsoda: pēc visas likuma bardzības, nebaidoties piespriest brīvības atņemšanu uz vismaz desmit un vairāk gadiem, jeb pat ari augstāko soda mēru.…