1. Socioloģija ,tās rašanās, priekšmets, apakšnozares.
Socium+logos – sabiedrības mācība. Pirmais terminu izmanto. Mācība domāta sabiedrības izziņai. Soc. Ir kā spogulis, kurā sabiedrība iepazīst sevi (H.Spensers, E.Dirkens, u.c.). Sociologi kļuva slavenāki 19gs. b, jo sāka socioloģiju apgūt universitātēs. 1916.g. Krievijā nodibinās sociologu asociācija. 1920.g. Staļins to aizliedza. Soc. atdzima Hruščova laikā -1960.g. 1968.g. parādās pirmais pētījumu institūts. 1966.g. LU tika izveidota lietišķās socioloģijas katedra, uzsākta sociologu apmācība. 1970.g. aizstāv pirmo soc. rakstura disertāciju. No 1990.g. LU sāka gatavot sociologus. Teorētiskais priekštecis ir sociālā filozofija. Pirmie aspektus aizskāra Platons, Aristotelis. Soc. aplūko reālo sab-bu, bet soc. filozofija aplūko sab-bu tālākās att-bas mērķus un virzienu, pārkāpj realitātes normas. Soc. nedrīkst atrauties no realitātes. Sab-bu pēta politoloģija, demogrāfija, statistika, ekonomikas zinātnes. Soc. ir spiesta aplūkot ekonomikas procesus, bet neiedziļinās sīkumos. Soc. interesē sab-bas att-bas, bet neiedziļinās. 2000.g. definīcija par soc.: „Soc. ir zinātne par pilsoniskās sab-bas locekļu apziņas un rīcības virzošajiem spēkiem”. „Soc. priekšmets - reāla sab-bas apziņa visā tās pretrunīgajā apziņā, cilv darbība, rīcība iemiesojot zināšanas, ievirzes, vērtības, vajadzības un intereses, apstākļi kādos attīstās un realizējas cilv īstenā apziņa un rīcība”. Soc. vajadzības gadījumā aplūko sociālos procesus kopumā un katru no tiem atsevišķi. Sociālie institūti – soc. ir izglītība, ģimene, ekonomika, kultūra, politika, reliģija.…
