Pirmā grāmata, ko lasīju bija Entonija Gidensa „Sabiedrības veidošanās”. No šīs grāmatas bija jākonspektē 6. nodaļa par „Strukturācijas teorijas, empīriskie pētījumi un sociālā kritika”.
Nodaļas sākumā autors runā par to, ka jaunas zināšanas rodas visu laiku, bet „kas ir jauns vienam, nebūt nav nekas jauns citiem,” 1 Runā arī par „informētības atšķirībām”. Šo terminu pēta sociālie pētnieki, jo tas palīdz izskaidrot indivīda uzvedību dažādas kultūras apstākļos. Taču sociologu viedokļi atšķiras.
Sociālās zinātnes šajā nodaļā tiek salīdzinātas ar dabas zinātnēm. Tās ir dažādas, bet reizē arī līdzīgas, jo „kritiskie centieni ir saistīti ar tajās veikto pētījumu un izstrādāto teoriju loģisko un empīrisko atbilstību”. 2 Visi cilvēki, kuri atrodas sabiedrībā ir tie, kas maina savu pieredzi un uztver visu jaunu.
Sociālajās zinātnēs ir grūti parādīt, ka kāds zinātnieks domā pareizi vai aplami. Daudz vieglāk to ir izdarīt dabas zinātnēm. Ir ļoti grūti aprakstīt sociālo darbību, jo nezinām, kas tajā slēpjas.
Vienīgais, ko nesapratu no grāmatas bija par divu veidu sociālo zinātņu formulētājiem: objektīvisti un interpretatīvisti. Varbūt tas tādēļ, ka grāmatas valoda bija nedaudz sarežģīta u bija daudzi vārdi, kurus vajadzēja meklēt svešvārdu vai sinonīmu vārdnīcā.
Nodaļā atklājās, ka veselais saprāts ir „ kopējas zināšanas, kas tiek uzskatītas nevis par zināšanām, bet gan par uzskatiem, kuri, iespējams, ir kļūdaini”. Jebkura situācija dzīvē, ko mēs izpētām, var atšķirties no tā kā to pēta zinātnieki. Tiek runāts arī par etnogrāfiskiem sociāliem pētījumiem – „ pētījums, kura mērķis ir aprakstošs ziņojums”3
Kritikai, ko veic sociālie zinātnieki ir tieša ietekme uz indivīda uzskatiem. Tiek minēts arī ticības kritērijs, kas būdams hermeneitisks, palīdz izskaidrot, kā indivīdu sapratne palīdz izskaidrot viņa darbību…
