Cilvēks, kas bija mīkla saviem laikabiedriem, ir neizprotams arī daudziem mūsdienu pētniekiem. Sokrāta mīklainība laikabiedriem, kuri ik dienas satika viņu Atēnas ielās, klausījās viņa sarunās, izpaudās vispretrunīgākos vērtējumos.
Pat Sokrāta skolnieki nebija vienprātīgi atzinumos par savu skolotāju, jo izcilākais no tiem – Platons (427.-347. g.p.m.ē.) tiecās parādīt viņu kā domātāju, kas pievērsies Visuma un cilvēka esamības pamatproblēmām, bet cits skolnieks – filozofs, vēsturnieks un karavadonis Ksenofonts (ap 430.-354. g.p.m.ē.) – centās pārliecināt lasītājus, ka Sokrātu galvenokārt interesējis cilvēks tā ikdienas dzīves priekos un bēdās, cilvēks ar alkām pēc taisnības un laimes. Sokrātam laikabiedru vidū bija uzticami piekritēji un nesamierināmi pretinieki, bet maz tādu cilvēku, kas pret viņu būtu vienaldzīgi.
Diametrāli pretējie vērtējumi gadu simtu un gadu tūkstošu ritumā – tas viss padara Sokrātu par mīklu, kas ietver divus jautājumus: pirmais – kāds bijis Sokrāts, un ko viņš mācījis; otrais – ar ko izskaidrojama sengrieķu domātāja vispārcilvēciskā, visus laikmetus aptverošā nozīme, viņa apbrīnojamā mūsdienība.
Kā atsevišķa cilvēka mūžā, tā visas cilvēces vēsturē mēdz būt tā saucamās zvaigžņu stundas, kad cilvēka un cilvēces jaunrades spējas un spēki uzliesmo sevišķi spilgti. Cilvēces vēsturē “zvaigžņu stundu” bijis daudz, bet par vienu no spilgtākajām un cilvēces tālākai attīstībai nozīmīgākajām uzskatāms 1. g.t. vidus p.m.ē., kad milzīgā teritorija no Klusā okeāna līdz Adrijas jūrai, aptverot tādus mūsu civilizācijas šūpuļus kā Ķīna un Indija, Vidusāzija un Persija, Divupe un Sīrija, Palestīna un Ēģipte, Mazāzija un Balkānu pussala, notika dziļas pārmaiņas visās sabiedrības un atsevišķa cilvēka dzīves jomās.…
