Par savas valsts iekārtas pamatlicēju spartieši uzskatīja leģendāro Likurgu.
Spartieši savus bērnus audzināja ļoti stingri, pieradināja pie paklausības, mācīja čakli strādāt no agras bērnības, bez kurnēšanas panest jebkuras grūtības, izsalkumu un slāpes. Liela uzmanība tika veltīta tieši fiziskajai audzināšanai, lai sagatavotu karavīrus.
Likurgs skaidri lika spartiešiem saprast, ka drosmīgo dzīve būs laimīga, bet gļēvuļu dzīve – nelaimīga.
Ļoti liels nebrīvo iedzīvotāju- helotu slānis.
Sparta kļuva par militarizētu pilsoņu- spartiešu kopienu. Augstā profesionalitāte, kas balstījās uz militāro apmācību, fizisku norūdīšanos un disciplīnu, padarīja spartiešu hoplītus par labākajiem karavīriem tālaika pasaulē.
Likurgs gribēja izkārtot tā, lai, cits citam nekaitējot, spartiešu pilsoņi zināmā mērā varētu baudīt cits cita labumus (viņš ļāva ģimeņu tēviem izrīkot citu spartiešu bērnus tieši tāpat kā savus, tāpat viņš spartiešiem atļāva vajadzības gadījumā izmantot cita kalpotājus, medību suņus un arī zirgus)
Pārvalde: divi valdnieki vienlaikus (veica karavadoņa, priestera, un daļēji arī tiesneša funkcijas-valdnieku vara bija ļoti ierobežota); dižciltīgo padome (ko veidoja 28 tautas sapulcē uz mūžu ievēlēti vīri, kas ne jaunāki par 60 gadiem un abi valdnieki (28vīri+2valdnieki)). Faktiski vislielākā vara piederēja piecu eforu („uzraugu”) kolēģijai, ko ievēlēja katru gadu (tie kontrolēja valdniekus un dižciltīgo padomi, uzraudzīja spartiešu dzīvesveidu).…
