Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības. Viena no valsts institūcijām, kura saskaņa ar Satversmi veic šo uzdevumu ir Valsts policija. Likumā Par policiju noteikts, ka policija ir apbruņota militarizēta valsts vai pašvaldības institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem.
Lai policija varētu efektīgi veikt savus pienākumus, likums tai piešķir diezgan plašas tiesības. Likumā “Par policiju” 12.pantā uzskaitīti policijas darbinieka vispārējās tiesības. Šī paša likuma 13. un 14.pantos uzskaitīti policijas darbinieka īpašas tiesības lietot fizisku spēku, speciālos līdzekļus un pat šaujamieročus. Šīs īpašas tiesības noteiktas atsevišķos pantos, lai uzsvērtu to nozīmīgumu un atbildību, kura guļas uz policijas darbinieka pleciem, lemjot jautājumu par fiziska spēka, speciālo līdzekļu vai šaujamieroču pielietošanu.
Likumā “Par policiju” 13.pantā ierakstīts: “Policijas darbiniekam ir tiesības lietot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, (durkļus, dunčus, zobenus – izslēgti ar grozījumiem likumā, kas izdarīti 2000.g.), sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, bruņumašīnas, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus un zirgus, ja tas nepieciešams, lai:
1) atvairītu uzbrukumu personām, policijas darbiniekiem, citiem iekšlietu iestāžu darbiniekiem un personām, kas pilda dienesta pienākumus sabiedrības drošības garantēšanā un cīņā pret noziedzību;
2) atvairītu uzbrukumu ēkām, telpām, celtnēm un transportlīdzekļiem neatkarīgi no to piederības vai atbrīvotu apbruņotu personu ieņemtos objektus;
3) atbrīvotu ķīlniekus;
4) novērstu masu nekārtības un sabiedriskās kārtības grupveida pārkāpumus;
5) aizturētu un nogādātu policijas iestādē vai citās dienesta telpās likumpārkāpējus, kā arī konvojēšanas un uzturēšanas laikā savaldītu aizturētās un apcietinātās personas un notiesātos, ja tās nepakļaujas vai pretojas policijas darbiniekiem vai ir pamats uzskatīt, ka tās var bēgt vai nodarīt kaitējumu apkārtējiem cilvēkiem vai sev;
6) pārtrauktu ļaunprātīgu nepakļaušanos likumīgām prasībām, kuras izvirza policijas darbinieki vai citas personas, pildot dienesta pienākumus sabiedriskās kārtības garantēšanā vai cīņā pret noziedzību.
Speciālo līdzekļu veidu un fiziska spēka un speciālo līdzekļu lietošanas intensitāti nosaka, ņemot vērā konkrēto situāciju, pārkāpuma raksturu un pārkāpēja individuālās iezīmes, maksimāli ierobežojot šo līdzekļu nodarīto kaitējumu. Ja fiziska spēka vai speciālo līdzekļu lietošanas dēļ ir cietušie, policijas darbinieka pienākums ir nekavējoties sniegt medicīnisko palīdzību cietušajiem un ziņot par notikušo savam tiešajam priekšniekam, kurš par to paziņo prokuroram. Par visiem speciālo līdzekļu lietošanas gadījumiem policijas darbiniekam rakstveidā jāziņo tiešajam priekšniekam.
Aizliegts lietot speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, stekus, asaras izraisošas vielas un dienesta suņus pret sievietēm, pret personām ar redzamām invaliditātes pazīmēm un mazgadīgām personām, izņemot gadījumus, kad tās izdara grupveida uzbrukumu, apdraud citu personu un policijas darbinieku dzīvību vai veselību vai izdara bruņotu pretošanos.
Policijai šajā likumā atļautos speciālo līdzekļu veidus, to glabāšanas, nēsāšanas un lietošanas kārtību nosaka Latvijas Republikas iekšlietu ministrs pēc saskaņošanas ar Latvijas Republikas Labklājības ministriju”. …
