Mūsu valsts sociālā, ekonomiskā un pasaules uzskatu atjaunošanas situācijā izstrādātā Pirmsskolas izglītības programma sastāv no 2 daļām: attīstošo un audzinošo uzdevumu kopas, kuras saturs orientēts uz bērna darbības iemaņu un prasmju apgūšanu rotaļājoties. Programma atklāj visus iespējamos bērna attīstības virzienus (piemēram, sociālā un apkārtējā vide, runa, fiziskā, muzikālā attīstības audzināšanas darbībā) [1].
Attīstības īstenošana pieļauj vispusīguma pieeju bērna audzināšanā. Programma ir trīspakāpju veidojums, kur katra pakāpe ietver vienotu satura būtību, bet ir saistībā ar bērna attīstības izmaiņām. Realizējot programmu, kā galvenais līdzeklis ir rotaļa. Rotaļa ir bērnības neatņemama sastāvdaļa. Tas ir pamats bērna personības un izziņas sfēras attīstības veicināšanai. Rotaļa ir darbība, kas sabiedrībā izpilda noteiktas funkcijas – nodod apgūto sabiedrības pieredzi no vienas paaudzes otrai [2].
Literatūrā rotaļas bērniem apzīmē ar dažādiem jēdzieniem – rotaļas, spēles, rotaļas un spēles, rotaļspēles. Pievērsīsimies D. Dzinteres un R. Bošas sniegtajam to skaidrojumam. Autores uzskata, ka jēdzienā „bērnu rotaļas” plašākā nozīmē ietvertas visas bērnu rotaļas. Ar rotaļām saprot brīvu darbību, kur noteicošā loma ir rotaļnieka iztēlei. Jēdzienu „spēle” biežāk lieto, runājot par sporta spēlēm, galda spēlēm, kam ir strikti izteikti noteikumi un kuru rezultāts cieši saistīts ar bērna atjautību, veiklību, gudrību, ne tik daudz ar bērna izdomu, fantāziju. Ievērojot sacīto, par rotaļspēlēm autores uzskata bērna rotaļas ar jau izstrādātu saturu, noteiktu struktūru, kurā bērns aktīvi darbojas un variē tās, izdomā jaunas darbības, noteikumus [3; 16-17].
Angļu filozofs un sociologs H. Spensers spēles aizsākumus saskata dzīvnieku rotaļās. Ar to autors atzīst, ka rotaļa ir „dabiska atpūta” atšķirībā no pasīvās atpūtas vai miega.…
