Starplokusu mijiedarbības veidi - epistāze, polimērija, komplementaritāte

Neaditīvā polimērija raksturīga arī cilvēkam, piemēram, šādā veidā tiek pārmantoti daži iedzimti attīstības defekti.
Daudz biežāk sastopama ir aditīvā polimērija – katra gēna individuālā darbība ir neliela, bet, līdz ar gēnu skaita palielināšanos, pastiprinās pazīmes intensitāte. Pēc aditīvās polimērijas tipa iedzimst kvantitatīvas pazīmes – tādas, kuras nevar iedalīt noteiktās fenotipiskās klasēs, tās var novērtēt tikai skaitliskā izteiksmē. Šādi iedzimst daudzas cilvēka morfoloģiskās un fizioloģiskās īpatnības, kā piemēram auguma garums, ķermeņa uzbūve, ādas un acu krāsa, intelekta līmenis. Tāpat arī tādas slimības kā autismu, šizofrēniju un diabētu izraisa vairāku gēnu mijiedarbība. Polimērijas pētīšanai ir liela praktiska nozīme, jo daudzas vērtīgas īpašības dzīvniekiem un augiem, piemēram, govju pienīgums, vistu dējība, dzīvnieku darba spēja, graudu raža, kvalitāte un izturība pret slimībām, vitamīnu daudzums augos iedzimst polimērijas rezultātā. Jāatzīmē, ka organisma fenotipu veido gan genotips, gan ārējās vides apstākļi. Ir pazīmes, kuras vides apstākļi ietekmē stipri, bet citas – tikai nedaudz. Vides apstākļu ietekme uz kvantitatīvajām pazīmēm ir diezgan ievērojama, tā piemēram, govju pienīgums ir lielā mērā atkarīgs no to barošanas un kopšanas, bet kultūraugu raža - no augsnes kvalitātes un mēslojuma.
Kā piemēru aditīvajai polimērijai var aplūkot arī žubīšu knābja platumu. Žubītes ir sēklēdājputni, kas izmanto savus knābjus, lai pārkostu sēklas. Knābja platumu ietekmē trīs gēni A, B un C, katrs ir ar divām alēlēm.
…