Šī pieredze manā turpmākajā darbā deva pozitīvus rezultātus. Es iemācījos novērtēt sevi, savas spējas, prasmes, attieksmes. Iemācījos identificēt savus trūkumus – gan komandas darbā gan individuālā profesionālā darbībā. Iemācījos atšķirt „tukšas, nepamatotas” ambīcijas no satura un konstruktīvas rīcības un pieejas. Iemācījos nošķirt „kopējo” no „personiskā” un nostiprinājās mana pārliecība – komandas darbs būs efektīvs, ja
starpprofesionāļu komandā dalībniekus vieno kopēja problēma un viņiem ir izvirzīti individuālie, prsonīgie mērķi pašrealizācijai - profesionalitātes attīstība un pilnveidošana.
Īstenībā, valstī daudzas lietas notiek formāli un tas mani „uzvelk”. Jau 20 gadus, iestājušies Eiropas Savienībā, mēs mācamies un mācamies. Gribas jautāt – kad tad mēs, vienreiz, sāksim strādāt? Apskatoties visapkārt (savā izvēlētajā darba laukā – atkarību jomā), es redzu, ka daudzi speciālisti „čibinās”, mēģina strādāt un veidot, risināt un cīnīties. Protams, ir daudz pieļautu kļūdu, kompetenču pārkāpšana, tukšu ambīciju un vispārēju zināšanu. Un, galvenais, nav vienotības! Ne valstī, ne pašvaldībās, ne profesionāļu starpā. Komanda, kas ir, daudz maz, spējīga strādāt šajā jomā – ir rets gadījums. Procesi ir materializēti un politizēti. Nauda nosaka rezultātu. Darbs, tā saturs, tiek vērtēts ļoti zemu.
Taču es ceru. Jo es zinu, ko es gribu. Žēl tikai, ka laiks aiziet, kuru lietderīgi varētu izmantot, piemēram, no psihoaktīvām vielām atkarīgo pusaudžu rehabilitācijas programmas izveidei, kuras pieteikumu esam iesnieguši valstsī izsludinātajā iepirkumā. Un, kamēr man ir laiks, es mācos. Un zinu, ka es mācīšos visu atlikušo mūžu.
…
