Globālās iekšējās neatkarības ir daudz dažādu procesu rezultātā un attīstības rezultātā izveidojusies likumsakarība. Pirmkārt jau tas bija Aukstā kara rezultāts, abi Pasaules kari bija hegmoniski konflikti, kad lielvalstis centās panākt savu militāro dominanti pār citām valstīm. Otrkārt, internacionāla tirgus izplatīšanās un moderno biznesa organizāciju transanacionālais raksturs, kas ievadīja globālajā ekonomikā. Treškārt, globalizāciju papildina tehnoloģijas parādīšanās un attīstība, sākot no atomieročiem un līdz pat globālām piesārņotības problēmām. Ceturtkārt, globalizācijai ir svarīga politiski ideoloģiskā dimensija – piem, rietumu-liberālisma politiskās vērtības izplatīšanās. Lielākās internacionālās politikas teorētiskās skolas ir:
Ideālisms – Tā aplūko politiku no morālo vērtību un legālo normu viedokļa, tā ir mazāk saistīta ar empīrisko analīzi nekā ar normatīvajiem spriedumiem. Viduslaikos T.Akinas skaidroja dabu kā taisnīgu karu – karš var būt taisnīgs 3 stāvoklōs. I.Kants attīstīja agro pasaules valdību. Viņa skatījumā morāle un iemesls darbojas kopā neizraisot karu un tālāko cilvēku civilizāciju balstost uz universālu un ilgstošu mieru. Daudzas ideālisma formas ir saistītas ar internacionālismu, t.i., cilvēku attiecības tiek risinātas universālos nevis nacionālos principos. Viena no iespaidojošākām ideālisma formām tiek atrasta liberālismā,lai gan liberāļi pieņēmuši ka nāciju kā galveno politiskajā organziācijā, bet arī peiņem, ka iekšējās neatkarības nozīmi un brīvo tirgu (karš neatmaksājas). Ideālisms, kas parādās vēlā 20.gs.tiek saukts par neoideālismu, kas atveido sliktus apstākļus ar amorālu varas politiku supervaras ērā.…