Starptautiskās tirdzniecības būtība
Starptautiskā tirdzniecība ir ekonomikas nozare, kas saistīta ar preču un pakalpojumu apmaiņu ar citām valstīm.
Starptautiskā tirdzniecība, kuras pamats ir starptautiskā darba dalīšana un specializācija, būtiski iespaido pasaules ekonomisko attīstību. Panākumi vai neveiksmes šinī jomā regulē valstu ekonomisko attīstību, bieži vien ir likteņnoteicējs valstu ekonomikas augšupejā vai lejupslīdē.
Darba autore uzskata, ka starptautiskā tirdzniecība galvenokārt sevī ietver preču, pakalpojumu, intelektuālo īpašumu pārdošanu (eksportu) citai valstij vai pirkšanu (importu) no citas valsts. Atkarībā no starptautiskās tirdzniecības politikas, valsts var vai nu pielietot protekcionisma vai brīvas tirdzniecības politiku. Brīvas tirdzniecības politikas gadījumā valstī nav nekādu ierobežojumu gan preču eksportā, gan importā, savukārt protekcionisma politikas gadījumā valsts ierobežo importu un cenšas sekmēt eksportu.
Starptautiskās tirdzniecības teorijas
Merkantilisms – pirmo reizi parādījās Anglijā 16. gs. vidū, kuras pamatā zelts un sudrabs bija galvenie nacionālās bagātības uzturētāji, un tie bija svarīgi nemitīgai tirdzniecībai. Tajā laikā zelts un sudrabs bija tirdzniecības valūta starp valstīm; valsts varēja nopelnīt zeltu vai sudrabu eksportējot preces; tādā pašā veidā, preču importēšana no citām valstīm, radītu zelta un sudraba aizplūšanu uz šīm citām valstīm. Galvenais merkantilisma princips bija valsts interesēs iegūt tirdzniecības pārpalikumu – eksportēt vairāk nekā importēt. Tā darot, valsts uzkrātu zeltu un sudrabu un, līdz ar to palielinātu savu nacionālo bagātību, prestižu un varu. Saskaņā ar šo uzskatu, merkantilisma ideja aizstāvēja valdības iejaukšanos, lai panāktu pārpalikumu tirdzniecības bilancē, taču merkantilisms nebija ieinteresēts lielos tirdzniecības apjomos. Drīzāk tas ieteica tādu politiku, lai palielinātu eksportu un samazinātu importu. Lai to panāktu, importu ierobežoja ar tarifiem un kvotām, bet eksports tika subsidēts. Ekonomists Deivids Hums norādīja uz raksturīgu nekonsekvenci merkantilisma principos 1752. gadā. Saskaņā ar Huma teikto, ja Anglijai būtu tirdzniecības bilances pārpalikums ar Franciju, rezultātā zelts un sudrabs papildinātu iekšzemes naudas piedāvājumu, kā arī radītu inflāciju Anglijā. Savukārt Francijā zelta un sudraba aizplūšana radītu pretēju efektu. Francijas naudas piedāvājums samazinātos un cenas pazeminātos. Šīs izmaiņas relatīvajās cenās starp Franciju un Angliju, varētu mudināt frančus iegādāties mazāk angļu preces, taču angļus iegādāties vairāk franču preces.
