Ražošanas faktoru attiecību teorija. Šo teoriju 20. gs. sākumā izstrādāja zviedru ekonomisti Hekiners un Olins. Tāpēc bieži zinātniskajā literatūrā to sauc par Hekinera-Olina teoriju. Šī teorija balstās uz pieņēmumu, ka relatīvo cenu atšķirības ir izskaidrojamas ar to, ka valstis nav vienādi nodrošinātas ar ražošanas resursiem. Atšķirībā no absolūto priekšrocību teorijas un salīdzinošo priekšrocību teorijas tiek pieņemts, ka preču ražošanā bez darba piedalās arī citi ražošanas resursi. Lai nesarežģītu analīzi, pieņem, ka preču ražošanai ir nepieciešams darbs un kapitāls. Nākamais pieņēmums ir tāds, ka viena prece ir darbietilpīga, bet otra kapitālietilpīga. Katru valsti saskaņā ar šo teoriju var definēt vai nu kā kapilālpiesātinātu, vai darbpiesātinātu. Tas nozīmē, ka vienā valstī pieejamāks ir kapitāls, bet otrā darbs. Šīs teorijas ietvaros starptautiskā tirdzniecība tiek skaidrota ar divām teorēmām.
Hekinera-Olina teorēma - katra valsts eksportē tās faktorpiesātinātās preces, kuru ražošanai tām ir salīdzinošs ražošanas resursu piesātinājums, un importē tās preces, kuru ražošanai ir ražošanas faktoru deficīts.
Pamatojoties uz šo teorēmu, var teikt, ka tad, ja valsts ir kapitālpiesātināta, tā eksportēs kapitālietilpīgas preces. Ja valsts ir darbpiesātināta, tad tā eksportēs darbietilpīgas preces. Būtībā šī teorēma izskaidro salīdzinošo priekšrocību rašanos. Tiesa, tas ir iespējams tāpēc, ka tiek izmantota cita teorētiskā bāze, t.i., darba teorija tiek papildināta ar ražošanas resursu teoriju.
Otra teorēma dod atbildi uz jautājumu, kāda sakarība ir starp preču cenām un ražošanas resursu cenām. Šī teorēma teorijā pazīstama kā Hekinera-Olina-Semjuclsona teorēma: Starptautiskās tirdzniecības iespaidā vienādu ražošanas resursu cenas izlīdzinās valstīs, kas savstarpēji tirgojas. Būtībā tas nozīmē to, ka relatīvo preču cenu izlīdzināšanās noved pie ražošanas resursu cenu izlīdzināšanās.
Hekinera-Olina teorija ir viena no teorijām, kuras atzinumus pārbaudīja praksē. Saskaņā ar teoriju ASV, kura pēc Otrā pasaules kara tika uzskatīta par kapitālpiesātinātu valsti, vajadzētu eksportēt kapitālietilpīgu produkciju. Tomēr pēc V. Ļeontjeva veiktās pārbaudes izrādījās, ka ASV pārsvarā eksportē darbietilpīgu produkciju. Darbpiesātinātas valstis eksportē kapitālietilpīgu produkciju. Skaidrs, ka visas iepriekšējās teorijas nevar izskaidrot tos procesus, kas norisinās starptautiskajā tirdzniecībā šodien. Tāpēc rodas jaunas teorijas, kuras mēģina izskaidrot šos procesus.
