Tomēr valstu doktrinālā un tiesu prakse imunitātes jautājumā ir visai atšķirīga. Starptautiskās tiesības nepieprasa valstu tiesām piešķirt ārvalstīm vai to valdībām absolūtu imunitāti, taču valstij vai valdībai citas valsts tiesā piešķir ierobežotu imunitāti jautājumos, kas skar tās tsuverenitātes izpausmes aktus, kā arī nav vietējās tiesas uzdevums vērtēt, kādiem mērķiem vēstniecības izmanto savus rēķinus. Viens no testiem, ko liek priekšā imunitātes kritērija noskaidrošanai, ir konkrētās valsts darbības mērķis.
Valsts tiesu prakse valsts īpašuma imunitātes jautājumos ir ļoti atšķirīga.
Daudzu valstu tiesas jurisdikcijas iegūšanai par ārvalsts īpašumu pieprasa atbildētāja īpašuma klātbūtni tiesas valstī.
Starptautiskās organizācijās veidojās no vairāku starptautisko publisko tiesību normu grupām, kā arī dažkārt pat no valstu iekšējām publiskajām gan likumu, gan likumpakļautības aktu normām. Starptautiskās organizācijas: „starptautiskie līgumi, uz kuru pamata izveidojās konkrētas starptautiskās organizācijas”8 , labs piemērs, ka starptautiskā organizācijā ir ANO; „Starptautiskais līgums, kas noslēgts starp organizāciju un tās galvenās mītnes un nodaļu atrašanās vietās valstī; Starptautiskais līgums, kas noslēgts starp organizāciju un tās galvenās mītnes un nodaļu atrašanās vietās valstī, parasti tiek transformēts attiecīgās valsts likumos, kas nosaka gan organizācijas, gan tās amatpersonu statusu šajā valstī, ieskaitot imunitāti un privilēģijas”.9
Vēl viena starptautiskā organizācija – banka. „Institūcija, kas atrodas vienā valstī, bet darbojas daudzās pasaules daļās ar nolūku sekmēt tirdzniecību, pieņemt depozītus un aizdot naudu.” Lasot J. Bojāra grāmatu „Starptautiskās privāttiesības” par starptautiskām organizācijām, varu droši teikt, kā mums Latvijā tas labi attīstīts, piemēram, Latvijai Eiropa aizdot naudu; Eiropas fonds finansē projektus, kurus izstrādā uzņēmēji, valsts darbinieki.
…
