Tirgus konkurence ir mehānisms, kas pārveido pārdevēju un pircēju haotisko mijiedarbību sakārtotā procesā.
Konkurencei ir nepieciešama saimniecisko subjektu neatkarība, kas izpaužas:
Spējā pieņemt lēmumu par preces vai pakalpojuma ražošanu vai pirkšanu;
Patērētāju un ražotāju meklējumu brīvībā;
Optimāla lēmuma izvēlē no daudziem alternatīviem variantiem, turklāt tāda lēmuma, kuru saimnieciskais subjekts uzskata par labāko.
Konkurence nosaka, kāda radošās darbības produktivitāte kļūst par galējo, t.i., ja tā ir zemāka, produkcijas ražošana ir jāpārtrauc.
Pasaules tirgus konkurences
Pozitīvās īpašības:
Konkurence veicina ražošanas tehnikas un tehnoloģijas pilnveidošanu, liekot preču ražotājiem pastāvīgi meklēt pielietojamo resursu racionālu izmantošanu;
Konkurences ietekmē samazinās produkcijas ražošanas un pārdošanas izmaksas, tātad pazeminās arī cenas;
Konkurence izlīdzina peļņas normu un darba samaksas līmeni visās rūpnieciski attīstīto pasaules valstu tautsaimniecības nozarēs.
Negatīvās īpašības:
Augsts uzņēmējdarbības līmenis, kura ietekmē iespējams ne tikai paša uzņēmēja bankrots, bet arī inflācijas pieaugums ekonomikā;
Konkurences ietekmē palielinās ienākumu diferenciācija un to netaisnīga sadale;
Mūsdienu pasaules tirgos mēdz būt šāda konkurence:
1.Parasta cenu konkurence – savus pretiniekus korporācijas cenšas “nožņaugt” ar zemām cenām;
2.Dažāda veida preču ražošana ar specifiskām lietderīgām īpašībām, kas padara tās pievilcīgas pircējiem, neskatoties uz cenu;
3.Reklāma – konkrētas korporācijas produkta sistēmiska popularizēšana masu saziņas līdzekļos;
4.Neekonomiskas metodes, piem., tiesiskā vajāšana, politiskais spiediens.
Tradicionāli tiek pieņemts, ka pasaules tirgū veiktie darījumi ir preču pirkšana un pārdošana. Par starptautiskās tirdzniecības objektu tiek uzskatīta prece, kas kā reāls labums apmierina noteiktas vajadzības un tiek ražota apmaiņai. Starptautiskās tirdzniecības statistikā lieto ANO lielāko ekonomisko grupējumu preču klasifikatoru (Classification by Broad Economic Categories – BEC).
Ļoti izplatīts preču, īpaši izejvielu, tirdzniecības veids ir preču biržas. Lielākās pasaules preču biržas ir Čikāgas preču birža un Čikāgas tirdzniecības palāta.
Biržas darījumos tradicionāli piedalās šādas preces:
Augkopības produkti;
Lopkopības produkti;
Enerģētikas materiāli un smērvielas, kā arī pārējās ķīmiskās preces;
Metāli un to izstrādājumi.
Biržas preces atšķiras no citam izejvielām ar noteiktām pazīmēm:
Biržas precei ir jābūt viendabīgai (aizstājamai);
Biržas precei ir jābūt standartizējamai;
Biržas prece nevar bojāties;
Biržas preces pieprasījumam un piedāvājumam jābūt masveidīgam;
Biržas preces piedāvājuma ir jāpārsniedz pieprasījums pietiekami ilgā laika posmā;
Biržas preces cena veidojas pieprasījuma un piedāvājuma savstarpējo attiecību rezultātā;
Biržas preci pārdošanai piedāvā vairāki ražotāji;
Biržas precēm tiek noteiktas kotēšanas cenas:
Pārdevēja cena – cena, par kādu preces īpašnieks grib to pārdot;
Pircēja cena – cena, par kādu pircējs grib šo preci iegādāties;
Cena, par kādu faktiski tika noslēgts darījums.
Biržas darījumi tiek uzskatīti par veiktiem, ja prece faktiski tiek piegādāta, un ir atkarīgi no darījumu samaksas laika noformēšanas veida.
Darījumi, kas paredz preces piegādi ilgākā laika posmā nekā tekošo darījumu gaitā, tiek saukti par termiņnoguldījumiem. Šo darījumu realizācijas termiņš ir 14 – 17 mēneši.
Ļoti izplatīts starptautiskās tirdzniecības veids ir izsole – publiska pārdošana, kurā pārdodamo lietu iegūst tā persona, kas ir piedāvājusi vislielāko cenu. Izsoles specializējas reālu preču pārdošanā, kurām piemīt stingri izteiktas individuālas īpašības.
Ir divi galvenie izsoles veidi:
1.Anglijas izsole – likmes pieaug no zemākās līdz augstākai līdz tam, kamēr prece netiek pārdota par maksimālo no piedāvātajām cenām;
2.Nīderlandes izsole – likmes pazeminās no augstākās līdz zemākai līdz tam, kamēr prece netiek pārdota par minimāli pieļaujamu cenu;
Vēl ir tādi izsoles veidi kā slēgtā un atklātā izsole.…
