Starptautiskās valūtu attiecības, starptautiskā tirdzniecība, ekonomiskā izaugsme

Valūtai ekonomikā ir divas nozīmes: 1. savā valstī nacionālā valūta 2. ārvalstu naudas zīmes, kā arī kredītu maksājumi līdzekļos, kas izteikti naudaszīmēs starptautiskos norēķinos. Valūtas tirgus ir stabilu ekonomisko un organizatorisko attiecību sistēma, kura saistās ar ārvalstu valūtu un maksājumu dokumentu pirkšanas un pārdošanas operācijām. Valstis savā starpā saista ne tikai preču un pakalpojumu kustība un tūrisms. Visas starptautisko ekonomisko attiecību jomas ir saistītas ar valūtas attiecībām, kuru kopums veido valūtas sistēmu. 1944. gadā ASV tika radīta starpvalstu regulējama pasaules valūtas sistēma – Bretonvudas valūtas sistēma – un tika nodibināts Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Par pasaules valūtas sistēmas svarīgāko valūtu tika atzīts ASV dolārs, par otru nozīmīgāko – sterliņu mārciņa, visu valstu nacionālajām valūtām tika noteikts zelta saturs, kā arī valstis – SVF locekles – apņēmās stingri ievērot fiksētā kursa attiecību pret dolāru. No 1979. gada Eiropas Savienībā sāka darboties Eiropas valūtas sistēma. Tās pamatelements bija eirovalūtas vienība – ekijs (ECU – European Currency Unit). Nacionālo valūtu kursi šajā sistēmā ir saistīti ar stabilām, taču koriģējamām kursu attiecībām. Taču no 1999. gada Eiropas Savienība pamazām pāriet uz jaunu eirovalūtas vienību – eiro (EUR) . Valūtas operācijas - paredz vienas valūtas apmaiņu pret citu, tāpēc ir nepieciešams noteikt valūtas kursu jeb valūtas kotēšanu. Valūtas kurss - ir vienas valsts nacionālās naudas vienības attiecība pret citas valsts naudas vienību.