SPT iedīgļi radās tad, kad izveidojās divas valstis, kuru personām bija kas dalāms, maināms u.c. – SPT attīstības pirmsākumi ir meklējami laikā, kad attīstījās tirdzniecībai un citi starptautisko civiltiesisko attiecību veidi, kad rodas nepieciešamība kodificēt vietējas paražu tiesības. Līdz ar to juristi saskārās ar problēmu, kurus likumus piemērot dažādu valstu likumdošanas kolīzijas gadījumos. Seno romiešu tiesībās nevar ieraudzīt SPT tīru sistēmu kā tādu, bet jau tajos laikos tika praktizēts “mantas vietas atrašanās princips” un domicila princips (Akursija glosārijs). Arī barbaru tiesībās 6. – 9. gs. varēja atrast SPT principu iedīgļus, piemēram, principu “persona ir piesaistīta pie savas valsts” – tas nesa sev līdzi izcelšanās vietas likumu (Barbaru valsts iedzīvotājs, vienalga, kur atradās, varēja rīkoties pēc savas valsts likumiem). Tomēr SPT katrā valstī attīstījās dažādi, lai gan jau 13. gs. tika piemērots princips “jāpiemēro tās tiesības, kuras ir labākās”.
16. gs. bija SPT nākošais periods un izpaužas kā atsvabināšanās no romiešu tiesībām. 17. gs. Holandē tika dibināts “domicila” princips, kas populārs arī šodien – strīda atrisināšana tiek piesaistīta strīdnieka dzīves vietai. 18.gs. parādās konvencijas un sākās pirmie kodifikācijas mēģinājumi (Latvijā nav vēl šodien). Pirmais no kodeksiem SPT jomā – 1756. gadā “Bavāriešu kodekss” pasludināja pirmos SPT principus, saistot tos ar personu – tās izcelšanās un dzīvesvietas princips, kā arī nostiprināja lietas atrašanās vietas likumu. Ļoti izcēlās vācu juristi, jo tieši viņi sāka domāt, pēc kuras valsts likumiem lieta jāizskata tiesā. 19.gs. noteica, ka atrisinājums jāmeklē tās valsts likumos, kuras tiesa lietu izskata.
SPT attīstību ietekmējuši dažādi faktori:
Ekonomisko, kultūras un citu sakaru paplašināšanās starp valstīm;
Jaunu tiesību normu pieņemšana;
Jaunu Starptautisko organizāciju rašanās;
Aizliegumi vai ierobežojumi noteiktos attiecību veidos.…