Starptautisko strīdu izšķiršanas kurss - starptautisko organizāciju loma strīdu izšķiršanā

Valletas mehānisms – tika dibināts 1971.gadā, taču reāli sāka darboties tikai 1993.gadā. Mehānisms sāk darboties uz vienas strīda puses pieteikuma pamata. Jebkura strīda puse var vērsties ar lūgumu EDSO pielietot šo mehānismu, vienlaicīgi par to informējot arī otru strīda pusi. Mehānisms nosaka procedūru EDSO starptautisko strīdu novēršanai. Mehānisma locekļi nedrīkst būt strīda pušu pilsoņi. Pieņemtajiem lēmumiem ir tikai ieteikuma raksturs. Taču šo mehānismu nepiemēro ja strīds ir: par teritoriālo integritāti; par valstu nacionālajiem jautājumiem; par tiesību suverenitāti par sauszemes teritorijas jautājumiem; ja tiek izvirzītas pretenzijas uz jurisdikciju par citu reģionu. Šis mehānisms nav sevišķi efektīvs, jo lēmumi pusēm nav saistoši.
Vīnes konfliktu novēršanas centrs – ir viens no EDSO orgāniem (vēl ir padome, vecāko amatpersonu komiteja un sekretariāts), kas sniedz palīdzību padomei un palīdz mazināt starptautisko konfliktu rašanos. Tas ir konsultācijas un sadarbības mehānisms neparastās un sarežģītās kara darbības jautājumos.
Samierināšanas un arbitrāžas tiesa – izveidota 1992.gadā. Atrodas Ženēvā. Katra konvencijas DV ieceļ 2. miera starpniekus. DV var iecelt arī 1 arbitru un tā vietnieku. Šīs personas veido tiesu.
EDSO Samierināšanas komisija – tās darbību regulē 1992.gada nolēmums. Mehānisms tika izveidots pēc Francijas iniciatīvas., kas izvirzīja projektu par tribunālu veidošanu samierināšanai. Mehānisms sāk darboties un komisija ir tiesīga izskatīt strīdu starp pusēm, ja puses par to vienojušās. Katra puse ieceļ (nozīmē) savu miera starpnieku, kuri savukārt ieceļ vēl vienu starpnieku no Valletas saraksta, kas kļūst par priekšsēdētāju. Komisijas lēmumiem ir rekomendējošs raksturs, taču valsts var paziņot, ka komisijas pieņemtajam lēmuma ir saistošs raksturs un tā vēlas to pildīt, taču tas notiek tikai uz valstu abpusējības pamata (ja arī otra strīda puse piekrīt pieņemt lēmuma saistošu raksturu). …