Nav nepieciešams, lai sakristu cilvēku uzskati par to, kas konceptuāli ir taisnīgums. Tas var visai atšķirties gan dažādās sabiedrībās, gan starp vienas sabiedrības dažādiem indivīdiem. Pietiek vien ar to, ka ir kopīga taisnīguma koncepcija. Tādejādi taisnīguma jēdziens atšķiras no taisnīguma koncepcijas. Roulzs uzskata, ka cilvēki var vienoties par to, kādi institūti ir taisnīgi un kādi nē, arī tad, ja viņiem ir atšķirīgi priekšstati par taisnīgumu kā tādu.
Noslēgumā autore piekrīt Platona teiktajam, ka: „Arvien vēl nezinu, kas īsti ir taisnīgums, un nez vai uzzināšu, vai tas ir vai nav kāda spēja un vai tas, kam ir taisnīgums, ir laimīgs vai nav.” Taisnīguma izpratnes meklējumi un definēšana nav viegls uzdevums, tas pat šķiet neiespējams, bet tomēr tas ir jādara. Taisnīgums ir nedalāma sabiedrības pamatvērtība, uz kuras izpratnes attīstību vajag tiekties. Autores ieskatā tas ir nepieciešams ikvienam juristam, un ir jābūt nepārtrauktā taisnīguma izpratnes meklējumā, gan radot tiesības, gan piemērojot tās, ir jāpatur prātā vai atrisinājums ir taisnīgs, atbilstošs objektīvajam taisnīgumam vai tieši pretēji tam ir jāatkāpjas subjektīvā taisnīguma priekšā. Nav ideālas valsts un nav ideālu likumu, bet ir sabiedrības daļa, kura tajā pašā laikā tiecās uz taisnību un nesamierinās ar esošo iespējamo netaisnību. Mūsdienu taisnīguma izcelsme meklējama tautas gribā, garā un prātā un “neviens praktiķis, piemērojot likumu, nedrīkst aizmirst, ka viņš kalpo cilvēces morāles spēkam un juristiem savā darbā esot jārada taisnības likums.”
…
