Tautvaldības pirmsākumi meklējama tālā pagātnē. Arī Aristotelis vienā no saviem darbiem ir centies pamatot tās nepieciešamību, kurā min, ka taisnīgums prasa, lai vienlīdzīgie valdītu tādā pašā mērā, kādā viņi pakļaujas, un, lai katrs pēc kārtas pavēlētu, te paklausītu. Šeit tiek runāts par likumu, jo arī kartība tiek definēta kā elements, kas vienlīdzīgs likumam. Tāpēc ir labāk, ja valda likums, nevis kāds no pilsoņu vidus. Pat ja tiks uzskatīts par labāku, ka varai jāatrodas vairāku cilvēku rokās, būs pareizi tos iecelt par likuma sargiem un kalpiem.
Pa galveno politiju (valsts iekārtas, kuras novirzās uz demokrātijas pusi) un aristokrātiju sabrukuma cēloni, Aristotelis min valsts iekārtā sastopamās novirzes no taisnīguma.
Padomju laika preses izdevumos par tautvaldību lasāms, ka tās izveidošanās pamatā jābūt tiem vēlētājiem, kuri pārstāv savu republiku, cīnās par tās attīstību visās jomās, ievēlē attiecīgajās padomēs tos cilvēkus, kuriem ir republikas pilsonība, kuri pārzina un realizē republikas vēstures un kultūras tradīcijas un visnotaļ vairo tās.
Savukārt, Saeimas deputāte Sandra Kalniete izsakās, ka tikai „tā ir patiesa tautvaldība, kas neļauj kādai nelielai grupai vai vienam cilvēkam piesavināties varu”. Tomēr jāmin, ka nereti tautas suverenitātes princips tiek jaukts ar tautvaldības jēdzienu. Tautas suverenitātes princips ir nemainīgs kā ideālā kategorija, kas ir jāsasniedz, bet tas var pastāvēt arī valstīs, kurās nepastāv demokrātisks politiskais režīms. Tautvaldība, pretēji tautas suverenitātes principam, ir mainīgs lielums, jo katrā valstī tiek meklēts atbilstošs ietvars, kādā īstenot tautas suverenitātes principu.
…
