Politika. Politiku sauc par valdīšanas mākslu. Mūsdienās ar vārdu politika bieži saprot darbības, kas asociējas ar sabiedrības un valsts pārvaldi. Plašākā izpratnē politikas kā sabiedriskās dzīves universālās dimensijas būtība ir meklējama varas fenomenā, kas fokusējas uz sociālo subjektu un institūtu spēju saglabāt vai manīt sociālo vidi. Varas jautājumus savukārt ir saistīts ar resursiem, kas nodrošina minēto spēju. Politikas mērķu vidū jāizdala kārtības, drošības, labklājības un miera garantēšana, ko parasti panāk katrai interešu grupai piešķirot tās ietekmei atbilstošu varu pār sabiedrības kopīgajām lietām. Valsts politikas mērķis lielā mērā ir atražot un konsolidēt (apvienot) sabiedrību, socializēt nākamās paaudzes. Jēdziens politika ietver jautājumu par varu un autoritāti, teritoriju, sabiedriskajām asociācijām, politisko un ekonomisko pašpietiekamību.
Vara. Jutājums par varu ir politikas pamatjautājums. Citējot angļu filozofu Bērtrandu Raselu, vara ir spēja sasniegt iecerēto. Tradicionāli izšķir 3 varas veidus: 1. fiziskā vara jeb spēks 2. tiesiskā, militārā un administratīvā vara un 3. finansiālā vara. Vara tiek īstenota – iespējas ietver pārliecināšanu, manipulāciju, piespiešanu, uzpirkšanu, moralizēšanu utt. Ļoti reti varas attiecības balstās tikai uz spēku vai ziriet tikai no viena ietekmes faktora. Vara var būt tieša un netieša, tā konceptuāli var tikt nodalīta no ietekmes.
Ietekme. Ietekme ir spēja mainīt notikumu gaitu arī tad, ja nav nepieciešamās formālās autoritātes. Ietekme bieži ir vara un otrādi. Ietekme ir personām, organizācijām, institūcijām vai valstīm, kurām nav formālas autoritātes mainīt notikumu gaitu. Politikā ietekme bieži tiek attiecināta uz politiķu padomdevējiem, sekretāriem, kā arī uz intelektuāļiem un akadēmiķiem. Nereti ietekme ir nevis tam politiķim vai ierēdnim, kurš atrodas varas pozīcijā, bet gan tam, kurš spēj ietekmēt šī politiķa vai ierēdņa viedokli.
Autoritāte. Mūsdienu demokrātiskajās politiskajās sistēmās pārvaldes autoritāte sakņojas tā tiesiskumā un leģimitātē, kas izriet no liberālisma un demokrātijas principiem, konstitucionālisma, cilvēktiesībām, indivīdu brīvības un sabiedriskā līguma.
Politiskā sistēma. Ar termnu politiskā sistēma politikas zinātnē apzīmē struktūru, procesu un institūtu kopumu, ar kuru starpniecību tiek pieņemti un īstenoti lēmumi, ko lielākā daļa sabiedrības locekļu uzskata par saistošiem. Politiskā sistēma īsteno, piemēram, tādas funkcijas kā konfliktu atrisināšana un politiskā rekrutēšana varas pozīcijām, respektīvi, funkcijas, kuras var definēt kā politiskās. Politiskā sistēma ir plašākās sociālās sistēmas apakšsistēma, piemēram, valsts, vietējās komūnas, cilts vai tādu institūtu kā universitāte, slimnīca un cietums apskšsistēmas. Parasti tā tiek uztverta kā atvērta sistēma, kas iesaistīta mijiedarbībā un apmaiņā ar tās vidi. Politisko sistēmu veidojošie elementi variē atkarībā no tā, kādas savstarpējas mijiedarbības un institūti dotajā sabiedrībā ir visciešāk saistīti ar saistoši politisko lēmumu pieņemšanu un īstenošanu. Politiskā sistēma mijiedarbojas ar pārējām sabiedrības apakšsistēmām, tādām, kā piem., kultūra un ekonomika.
Politikas veidošana. Politikas veidošana tīri shematiski parasti sastāv no 5 savstarpēji saistītām pakāpēm. Tās ir šādas: 1. problēmas atrašana un tās strukturēšana; 2. problēmas definēšana un paredzamā politiskā iznākuma formulēšana; 3. politiskā lēmuma pieņemšana, iesakitot, nepieciešamās rekomendācijas situācijas maiņai; 4. Politikas īstenošana un tās radītās ietekmes novērošana; 5. politikas izvērtēšana.
Politikas analīze. Ar politkias analīzi saprot darbību, kas cieši saistīta ar politikas veidošanas procesu, zināšanu uzkrāšanu par politiku, tās iemesliem un sekām.
…
